as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

so. dallas buyers club.

pirmkārt, metjū makmakmakmak...- viņš ir kļuvis par lielisku aktieri, sen atkāpies no romcomiem, vienkārši brīnišķīgs rodeo veča lomā, kurš nodrāžas ar narkomāni un tiek pie HIV. laikā, kad cilvēki vēl domā, ka aidu var dabūt tikai geji vai narkomāni paši.

otrkārt. stāsts. nav raudamgabals, galīgi nav. tieši tāpēc es raudāju. ass un trāpīgs humoriņš, it kā izrēķināts scenārijs par to, kā no dranķa kļūt par labuli, bet, nu nē. pārāk cilvēcīgi, pārāk labi, pārāk kaut kas no grimstoša titānika, par kuru gribas aizmirst, ka nogrims, maita.

jūs zināt tās filmas, no kurām izejot negribas un nevajag runāt.

un pat domāt ne. tikai just to mazo dīvaino skaisto cerību, ka cilvēki ir labi. un mirstīgi. un- jā, tajā cerībā ir milzu smeldze, tā nav priecīga cerība, bet tas ir kaut kas, kas var palīdzēt izdzīvot.

šī bija mana pirmā festivāla filma, bet nojauta čukst, ka, iespējams, tā paliks pati labākā arī vēl pēc padsmit filmām. katrā ziņā sarakstā bija vēl divas, bet neaizgāju. negribēju aizskalot sajūtu.