Koridoris nes pēc kaķa urīna un man liekas, ka es iekāpu..
Gan jau katrs sevi cienīgs labas mūzikas mīļotājs, kurš ir melodiski dzīvojis pagātnē, ir domājis par to cik fantastiski būtu dzīvot taj laikā.
Negulējis sutku pīpēju -10 grādu salā, tērpies plānā žaketītē, fantazēju par tādiem mirkļiem (bezmiegs ir tāpat kā paģiras - saasinātāk uztver skaņu).
Domāju cik forši būtu dzīvajā paskatīties kā Džonija Māra pavadījumā Morisejs mētā puķu pušķus vai Ians Kērtis uz skatuves raustās epileptiskās spazmās.. Vai kā Šons Raiders sarijies ekstazīī sajauc mikrofonu ar alus bundžiņu un Marks Ē Smits mikrofonā kliedz "The Classical, CLASSICAL!!!!" un pēc tam piekauj savu grupu.

Tiešām ir sajūta, ka esmu palaidis garām milzīgu, gadiem ilgu festivālu, kurā nekad vairs nenokļūšu.
Jo mūsdienu pidari ir neizturamas šovinistiskas slampas, kas spēlē noskūtu pautu gaudojošu mēslu, dēļ kuras noteikti arī homoseksuālisms tik aug augumā. Nav brīnums, ka pasaule piestūķēta ar emo un tamlīdzīgām siekalainām subkultūrām.
Paldies dievam es vismaz izbaudīju grenža deviņdesmitos, kur plūkāju savus džinsus tāpat kā pārējie.
Liekas, ka mūzika ir zaudējusi asumu un kreativitāte aprobežojas tikai ar vēlmi paspīdēt uz skatuves, izmantojot gadiem drāztas melodijas.
Nesen man cilvēki atgādināja par Frenku Zappu un paklausoties to, es nevarētu mūsdienās atrast pat neko tuvu tam. Protams, savu lomu spēlē arī ieraksta kvalitāte. Ir atšķirība kā skan 70to gadu saskrāpētie ieraksti ar mūsdienu digitālo flac formātu. Ganjau tāpēc arī liela daļa klausās lentas un plates.
Un kad man būs iespēja, es visu Prāta Vētru nosūtīšu ciemos pie Mumiņa, jo viņi čista izpisa dahuja.
Bet galvenais jau ir mīlestība (pasmīkņāju).
ČAU !!!