Bet jā - es te tā domāju, ka tiešām, pirms es vispār pārstāju lasīt bērnu grāmatas un sāku lasīt pieaugušo grāmatas, es lasīju diezgan parastas bērnu grāmatas, kurās droši vien tiešām bija visa tā morāle, kuru es neatceros, bet, ja jau es to nepamanīju vai biju pret to imūna, nez, kas bija tie faktori, kas šo imunitāti izveidoja - sazin, varbūt mani samaitāja mana "īpatnējā" bērnības kino gaume, piemēram.
Ja tā padomā tas, ka man vienmēr ir bijis pieejams viss mūsmāju grāmatplaukts bez jebkādiem ierobežojumiem, ir viena no nedaudzajām lietām, par kurām es savai ģimenei esmu tiešām ļoti pateicīga. Es gan nedomāju, ka tur bija baigā bērnu audzināšanas filozofija, drīzāk gan "bērniņš sēž stūrī un lasa, mums netraucē un netaisa problēmas" aspekts. Man nebija aizliegta neviena grāmata, opis gan mēdza izteikt komentārus no sērijas "zini, tur ir par alkoholiķiem, diez vai tevi tas interesēs", bet lasīt es drīkstēju tāpat. (betnujā - es mājās biju spoks, kam visi staigā cauri, un pieaugušā, nevis bērna spoks).

Kaut arī "to bērnu vienk. vajag apklusināt, un grāmatas strādā" motivācija man liekas galīgi greiza, bet pats princips, ka visas grāmatas ir pieejamas, ļoti sakrīt ar to, kā es gribētu audzināt savus bērnus, ja man tādi kādreiz būtu. Man šķiet, ka no bērniem būtu slēpjama vienīgi pornogfrāfija un kaut kas tāds, kur ir klaja un detalizēta vardarbība (pornogrāfija mums mājās nekad nav bijusi, toties vardarbība, man šķiet, ir atstājusi zināmas sekas). Bet jā - ar pornogrāfiju es tāpat diezgan ātri iepzinos citu bērnu mājās, kas laikam liecina, ja tā vispāŗ mājās ir, sīči to atradīs.