man gan īsti nebija tā, ka viss būtu atļauts, atceros, ka laukos kaut kādu grāmatu man mamma, pamanījusi, ka lasu, pat noņēma nost (tas varēja būt kaut kāds "zirgu vārdotājs" vai kas cits līdzvērtīgi šaubīgs, un pie tās es pat pēc tam vairs netiku un tā arī neesmu izlasījusi!), bet nevienam vienkārši nebija ne laika, ne dukas aktīvi sekot līdzi tam, ko lasu, un grāmatas jau visur apkārt bija.

bet es arī ļoti esmu par brīvpieeju grāmatām, arī tāpēc, ka katrā vecumā cilvēks jau grāmatu spēj uztvert un uztver citādāk. labs piemērs, man šķiet, ir tas, kā es kādu septiņu gadu vecumā lasīju sallijas salminenes grāmatu "katrīna", kas principā ir baigā drāma ar teju seksuālas vardarbības elementiem, ko es vienkārši tolaik nesapratu un vispār laidu gar ausīm ļoti daudz no tā satura, tāpat ar šarjēra "tauriņu", ko lasīju kaut kādā trešajā klasē, un kur ir daudz visādu šausmu un briesmu. vēlāk tās grāmatas pārlasot, man pašai likās savādi, cik citāds iespaids man par tām bija palicis. nedomāju, ka cenzūra principā ir vēlama, jo dzīve jau arī necenzējas, agrāk vai vēlāk ar visādām šādām tēmām būs cilvēkam jāsaskaras. tas, kas man liekas svarīgi, ir ar bērniem par to, ko viņi ir izlasījuši, runāt, lai gūtu iespaidu, ko un kā viņi tur ir sapratuši un izdomājuši, lai palīdzētu atrast kontekstu utt.