Nesenā saruna ar saccharomyces par krūšu palielināšanu un ripp ieraksts par tievuma kultu ļauj saprast, ka, pati īsti nemanot, kā tas notiek, laikam būšu atbrīvojusies no briesmīgajiem kompleksiem par savu izskatu. Tie ir bijuši dažādi un par dažādām ķermeņa daļām. Caurviju motīvs vienmēr ir bijis nepietiekama sievišķīgu formu esamība, proti, pārāk mazas krūtis un dibens. Tagad man liekas, ka, es, protams, priecātos, ja man būtu mazliet lielākas krūtis, bet tas nav nekas tik briesmīgs, lai par to tik ļoti bēdātos un satrauktos.
Vispār piedzīvoju kaut kādu paradoksu visā šajā izskata lietā: jo mazāk es par to satraucos, jo biežāk es dzirdu citus sakām, ka es labi izskatos, un arī pati es tā arvien biežāk nodomāju, paskatoties spogulī.
Kas attiecas uz visādiem kultiem un priekšstatiem, mani tik šausmīgi kaitina visādos tv sastopamos šovos dzirdamās stila konsultantu frāzes, kā, piemēram, “sieviete, kas nekrāsojas, nav nekāda sieviete” vai kāda apģērba gabala pavicināšana ar tekstu “sevi cienoša sieviete nekad neko tādu nevilktu”. Man kopumā arī diezgan nepatīk drēbes, ko uzskatu par neglitām, tāpat arī var jau būt, ka tā ir analoģija kritiķim, kurš saka: “sevi cienošs autors nekad tā nerakstītu”, tomēr tas, kas man tiešām, tiešām ļoti nepatīk ir, manuprāt, ačgārnās pārliecības, ka sievietes cieņa sakņojas pareizās jaciņas izvēlē, kultivēšana. Un es tagad negrasos izlikties, ka man jaciņa nav svarīga, bet, man liekas, ka tā tomēr nav TIK svarīga. Drīzāk, tas varētu darboties tā, ka tad, kad tu tiešām sāc sevi cienīt, pareizā jaciņa kaut kā uzrodas pati.
Nu, katrā ziņā es nekad iepriekš neesmu jutusies esam tik tuvu konceptam “sevi cienoša sieviete” kā šobrīd, bet, kā jau ir zināms, es suni no rītiem vedu ārā pidžamā un uz veikalu mēdzu iet treniņtērpā.