A ir tāds cilvēku tips (arī es, starp citu), kas pret cilvēkiem "no malas" izturas jaukāk nekā pret tiem, ar kuriem actually dzīvo kopā, un, jo lielāku stresu sagādā tā pieklājīgā izturēšanās pret "tiem, ārpusē, kuriem nevar pateikt, ka viņi ir lohi", jo sliktāk klājas cilvēkiem iekšpusē.

Man ar tēvu vienu brīdi - viņš gan mani gruzīja par nopietnākām lietām nekā zobubirstes, bet es viņam nepiekritu absolūti - ļoti palīdzēja tas, ka es iemācījos uz viņa gruzīšanu reaģēt ar "paldies par tavu viedokli, es to noklausījos un ņemšu vērā, izlemjot, kā rīkoties turpmāk", kaut kā pēc tam viņš drusku nomierinājās. Vēl vairāk palīdzēja totālākā viltība no manas puses - atcerēties viņa mīļākos izteicienus un piemērotos brīžos atkārtot; viņš bija sajūsmā par to, cik gudra es pēkšņi esmu palikusi :D

Protams, iespējams, lai izvērstu šādu psih. manipulāciju, ir vispirms jābūt aizgājušam līdz pilnīgam lūzumam un atpakaļ, jo tad, kad man viņa viedoklis *tiešām* bija svarīgs, es neko tādu droši vien neizveiktu.

Nē, nu tas ir arī par nopietnākām lietām, nekā zobu birste, par visu.

Man nav svarīgi, vienkārši grūti izturēt visu šito sviestu. Nu, jau man šķiet, ka posmam, kurā es vēl klusībā cerēju, ka varbūt kāda mana rīcība tiks atzīta par labu un saprātīgu, es jau esmu pāri, mīnus tajā gan ir, ka arī, ja tādas gadās, es par to tāpat nespēju priecāties, man nav spēka par šo visu kaut kā justies – man liekas, ir jau sasniegta kaut kāda tāda absurda pakāpe, ka pārsteiguma moments vairs nav iespējams.

Nu vot šis var būt tas brīdis, kurā tīri eksperimenta pēc izveikt parakšanos apakšā, uz viņas frāzēm principiāli atbildēt tikai ar viņas frāzēm, nu tur tipa
M: "tev nepareiza zobubirste!"
K: "Jā, es zinu, ka tev nepatīk mana zobu birste, tāpat kā pēc pilināšanas vajadzētu seju ar salveti notīrīt."
M: - ??? -
K: "Atceries, kā tu toreiz negāji uz darbu, kad man tevi vajadzēja?"
M: - ??? -
K: "Un tad vēl tas suns, galīgi nevaldāms, es brīnos, kā tu ar mums visiem tiec galā..."
(galnais to visu no sirds un bez ironijas, tipa "es zinu, mammu, kā tu jūties, redzi, es varu visu atstāstīt")

/lai gan, protams, tas var beigties arī ar megakašķi, tā ka use at your own peril, bet manā pieredzē šitais te parasti beidzas ar pilnīgu ahuju no vecāka puses

cik jauks dialogs, varbūt tiešām jāpamēģina eksperimentālos nolūkos kas tāds. :)
ā, man no megakašķiem vairs īpaši bail nav, tb - ļoti negribas, bet nav vairs kā agrāk, kad es vispār nekad neko neteicu, lai tikai, pasargdies, nesāktos kašķis, jo tad taču pasaule noteikti sagrūs.

viņai liekas, ka tās ir rūpes

es saprotu, bet tas īpaši nepalīdz.

Paldies par ierakstu, izlasīju ar visiem komentāriem. Bet jā - man tāpat liekas, ka tas nav par bailēm, ka es neiekļaušos sabiedrībā, jo man ir nepareizā zobu birste, nepareizais lakats vai kaut kas saplīsis, bet gan par kontroli un varu, vai, nezinu, kādām slēptām dusmām par to, ka viņa taču tā cenšas ar visām somām un nepieņemšanos svarā, bet tāpat nav laimīga, un tad esmu es, kas skrien ārā no mājām ar pāri vaigiem tekošiem acu pilieniem un nepareizi sapogātu mēteli, un par to vēl atļaujas neuztraukties.
Kas attiecas uz praktiskām lietām, man tās vienmēr ir sagādājušas milzu grūtības, nezinu, kāpēc, man vienkārši nesanāk, un nu beidzot man ir izdevies kaut mazliet tikt vaļā no pārdzīvošanas par to, ka man nesanāk pareizi sapogāt mēteli, un man ir ļoti skumji, ja man mēģina stāstīt, ka: 1) es to daru tīšām, jo pati esmu ļoti daudz pārdzīvojusi un uztraukusies, ka esmu tāda tizlene, kam nekas nesanāk 2) ka tāpēc esmu mazāk vērtīgs cilvēks.

jā, un vēl - es vienmēr priecājos uzzināt par tādu pieaugušo eksistenci, kas var siet lakatu ap galvu, kā patīk, un nēsāt saplīsušu somu, tas mani mierina, pat ļoti.