A ir tāds cilvēku tips (arī es, starp citu), kas pret cilvēkiem "no malas" izturas jaukāk nekā pret tiem, ar kuriem actually dzīvo kopā, un, jo lielāku stresu sagādā tā pieklājīgā izturēšanās pret "tiem, ārpusē, kuriem nevar pateikt, ka viņi ir lohi", jo sliktāk klājas cilvēkiem iekšpusē.

Man ar tēvu vienu brīdi - viņš gan mani gruzīja par nopietnākām lietām nekā zobubirstes, bet es viņam nepiekritu absolūti - ļoti palīdzēja tas, ka es iemācījos uz viņa gruzīšanu reaģēt ar "paldies par tavu viedokli, es to noklausījos un ņemšu vērā, izlemjot, kā rīkoties turpmāk", kaut kā pēc tam viņš drusku nomierinājās. Vēl vairāk palīdzēja totālākā viltība no manas puses - atcerēties viņa mīļākos izteicienus un piemērotos brīžos atkārtot; viņš bija sajūsmā par to, cik gudra es pēkšņi esmu palikusi :D

Protams, iespējams, lai izvērstu šādu psih. manipulāciju, ir vispirms jābūt aizgājušam līdz pilnīgam lūzumam un atpakaļ, jo tad, kad man viņa viedoklis *tiešām* bija svarīgs, es neko tādu droši vien neizveiktu.