Paldies par ierakstu, izlasīju ar visiem komentāriem. Bet jā - man tāpat liekas, ka tas nav par bailēm, ka es neiekļaušos sabiedrībā, jo man ir nepareizā zobu birste, nepareizais lakats vai kaut kas saplīsis, bet gan par kontroli un varu, vai, nezinu, kādām slēptām dusmām par to, ka viņa taču tā cenšas ar visām somām un nepieņemšanos svarā, bet tāpat nav laimīga, un tad esmu es, kas skrien ārā no mājām ar pāri vaigiem tekošiem acu pilieniem un nepareizi sapogātu mēteli, un par to vēl atļaujas neuztraukties.
Kas attiecas uz praktiskām lietām, man tās vienmēr ir sagādājušas milzu grūtības, nezinu, kāpēc, man vienkārši nesanāk, un nu beidzot man ir izdevies kaut mazliet tikt vaļā no pārdzīvošanas par to, ka man nesanāk pareizi sapogāt mēteli, un man ir ļoti skumji, ja man mēģina stāstīt, ka: 1) es to daru tīšām, jo pati esmu ļoti daudz pārdzīvojusi un uztraukusies, ka esmu tāda tizlene, kam nekas nesanāk 2) ka tāpēc esmu mazāk vērtīgs cilvēks.

jā, un vēl - es vienmēr priecājos uzzināt par tādu pieaugušo eksistenci, kas var siet lakatu ap galvu, kā patīk, un nēsāt saplīsušu somu, tas mani mierina, pat ļoti.