Jā saprotu tā (uzdrošnos apgalvot, lai gan zinu, ka tas nav iespējams pilnībā, jo katrs no mums iekārtots cotādi). Man arī kādreiz bija grūti panest vardarbību mākslas darbos, iespējams pat tagad vēl nedaudz ir, pat ja jūtīgums pret pasauli ir mazinājies. Esmu iemanījusies staigāt pa virvi un nenokrist, vienkārši iziet cauri darbam ar veselu ādu. Bet līdz ar to mākslas darbu īpaši dziļi nav iespējams izdzīvot, ja neļauj sev krist.
Un man ir interesanti palasīt literatūras mīļotāju un rakstītāju subjektīvos viedokļus. It īpaši, ja tie atšķirīgi no tā, ko ierasts dzirdēt.

Tā vispār ir ļoti jocīga sajūta - man laikam gribas iet pa virvi un nekrist, jo agrāk es kritu gandrīz vienmēr. Tagad ir ļoti nedaudzi mākslas darbi, kuros es esmu gatava ļaut sev iet pāri tai robežai, ļaut tiem nākt sevī iekšā ļoti tālu. Pārējais ir vienkārši izklaide vai profesionāli mērķi. Nu, ar izklaidi es nedomāju sūdus, mani izklaidē arī laba literatūra.

Jā, protams, izklaide taču diezgan plašs jēdziens. Kādam šahs ir izklaide, citam nesaprotama spēle.