Jā saprotu tā (uzdrošnos apgalvot, lai gan zinu, ka tas nav iespējams pilnībā, jo katrs no mums iekārtots cotādi). Man arī kādreiz bija grūti panest vardarbību mākslas darbos, iespējams pat tagad vēl nedaudz ir, pat ja jūtīgums pret pasauli ir mazinājies. Esmu iemanījusies staigāt pa virvi un nenokrist, vienkārši iziet cauri darbam ar veselu ādu. Bet līdz ar to mākslas darbu īpaši dziļi nav iespējams izdzīvot, ja neļauj sev krist.
Un man ir interesanti palasīt literatūras mīļotāju un rakstītāju subjektīvos viedokļus. It īpaši, ja tie atšķirīgi no tā, ko ierasts dzirdēt.