ir viens tāds gadījums, ko atceros no bērnības un nezinu tam izskaidrojumu. tas bija pirmais gads skolā un tad bija tādas "pagarinātās grupas", kurās bērni varēja palikt pēc stundām, izpildīt mājasdarbus un tad vecāki viņus vēlāk savāca. ap to laiku jau visām klasēm stundas bija beigušās un skola bija gandrīz tukša. divatā ar vienu meiteni mēs kaut ko skrējām un ālējāmies pa tukšo gaiteni, līdz vienā momentā mēs pieskrējām pie sienas, no kuras izsprāga laukā violets lakats un uzreiz pazuda. es jautāju vai arī viņa kaut ko redzēja un viņa apstiprināja, ka redzējusi violetu lakatu. vēlāk, kad notikums tika izstāstīts pieaugušajiem, tie sacīja, ka droši vien kāds no vecākajām klasēm ar mums dzina jokus. vēl šodien nezinu, kā varēja uztaisīt tādu joku, ka metra attālumā no betona sienas pēkšņi parādās un pazūd lakats. a very sophisticated sorcery :)

Es šo neapšaubu ne mirkli.
Es bērnībā diezgan ātri sapratu, ka pieaugušajiem (vismaz tiem, kuri man bija apkārt) par visādām tādām lietām labāk neko nestāstīt, es mūsu dzīvoklī jutu arī visādas klātbūtnes, it kā kāds bez dzirdamiem soļiem staigātu pa telpām, un neviens man neticēja, apgalvoja, ka tas ir caurvējš vai kas tāds, tagad tā vairs nemēdz būt, tāpēc es vēl skaidrāk apzinos, ka tas nebija nekāds caurvējš, nu, man tomēr ir jau pietiekami daudz priekšstatu pat pasauli, tas bija kas pilnīgi cits.