26 May 2013 @ 01:56 pm
 
Man šobrīd ir bēdīgi, ka man ir terapijas pieredze, jo bez tās es nekad nenonāktu (nu, labi, kā es varu zināt, ka nekad, bet nu tik ātri tas droši vien nebūtu noticis) pie tik bēdīgiem secinājumiem par savu dzīvi, man tam nepietiktu drosmes (man gan liekas, ka man nepietiek), tad drīzāk es vienkārši nenonāktu pietiekami lielā saskarē ar sevi, vispār ar reālo. Ir tik grūti sev atzīt, ka tu esi uzkonstruējis kaut kādu ikdienu un tad cītīgi lipinājis kopā ticību, ka tai ir jēga, ka tev patīk tava dzīve, bet patiesībā tā nav, es paskatos uz savu dzīvi, un man nepatīk tas, ko es redzu, nemaz nepatīk. Un man nav ne mazākās nojausmas, ko lai tagad dara, kā to visu atrisināt. Man liekas, ka ir riktīgi dirsā, un pat ne visas problēmas, bet tā sajūta, ka, nē, nav ok, tas, kā es dzīvoju, galīgi nav ok, un es nezinu, vai vēl spēšu sevi pārliecināt, bet no sevis pārliecināšanas taču dzīve lielā mērā sastāv, tu pats sevī ģenerē ticību, ka ar tevi viss ir labi, ka viss noteikti atrisināsies, ka tu dari diezgan sakarīgas lietas un ka tavai dzīvei ir jēga, tu no rītiem pārliecini sevi iziet uzpīpēt un doties ārā, tā viss darbojas, bet tagad man liekas, ka tā ir sevis apčakarēšana, īstenībā man riebjas mana dzīve, jo tajā ir tik daudz kā neīsta.
 
 
( Post a new comment )
hestia[info]hestia on May 26th, 2013 - 07:25 pm
Ļoti patika, kā uzrakstīts. Un spēja (iz)dzīvot tiešām liekas atkarīga no sevis čakarēšanas procesa veiksmīguma. Tomēr, vai kādam patiesi ir atbilde uz jautājumu, kam tad būtu jābūt dzīvē, lai tā neriebtos un nebūtu neīsta. Biežāk mēs spējam pateikt, ko nevēlamies, bet vēlmes ir kaut kādas abstraktas ilūzijas, ko savērpj mūsu prāts, bet kas realitātē pastāvēt nevar. Reizēm fizisks darbs ļauj uz visu paskatīties citādāk. Novērtēt to, ka ir vakara atelpa, ka ir rupjmaize, ar ko remdēt izsalkumu. Man bieži vien šķiet, ka mūsdienu cilvēka lielākā nelaime ir maizes rieciena grūtību neesamība. Jo nekā jau tāda diža dzīvē beigās tik un tā nebūs. Tā notiks, tā turpināsies tāpat vien - bez īpašas jēgas, iedota neprasīta, tomēr ir kāda enerģija, pašos pamatos ir kāds spēks, kas mūs tai piesien, citādāk nebūtu ne to sāpju, ne tās spējas čakarēt sevi, ne arī vēlmes to visu joprojām darīt. Piedod par garo komentāru :)
(Reply) (Link)