Man šobrīd ir bēdīgi, ka man ir terapijas pieredze, jo bez tās es nekad nenonāktu (nu, labi, kā es varu zināt, ka nekad, bet nu tik ātri tas droši vien nebūtu noticis) pie tik bēdīgiem secinājumiem par savu dzīvi, man tam nepietiktu drosmes (man gan liekas, ka man nepietiek), tad drīzāk es vienkārši nenonāktu pietiekami lielā saskarē ar sevi, vispār ar reālo. Ir tik grūti sev atzīt, ka tu esi uzkonstruējis kaut kādu ikdienu un tad cītīgi lipinājis kopā ticību, ka tai ir jēga, ka tev patīk tava dzīve, bet patiesībā tā nav, es paskatos uz savu dzīvi, un man nepatīk tas, ko es redzu, nemaz nepatīk. Un man nav ne mazākās nojausmas, ko lai tagad dara, kā to visu atrisināt. Man liekas, ka ir riktīgi dirsā, un pat ne visas problēmas, bet tā sajūta, ka, nē, nav ok, tas, kā es dzīvoju, galīgi nav ok, un es nezinu, vai vēl spēšu sevi pārliecināt, bet no sevis pārliecināšanas taču dzīve lielā mērā sastāv, tu pats sevī ģenerē ticību, ka ar tevi viss ir labi, ka viss noteikti atrisināsies, ka tu dari diezgan sakarīgas lietas un ka tavai dzīvei ir jēga, tu no rītiem pārliecini sevi iziet uzpīpēt un doties ārā, tā viss darbojas, bet tagad man liekas, ka tā ir sevis apčakarēšana, īstenībā man riebjas mana dzīve, jo tajā ir tik daudz kā neīsta.