Ļoti patika, kā uzrakstīts. Un spēja (iz)dzīvot tiešām liekas atkarīga no sevis čakarēšanas procesa veiksmīguma. Tomēr, vai kādam patiesi ir atbilde uz jautājumu, kam tad būtu jābūt dzīvē, lai tā neriebtos un nebūtu neīsta. Biežāk mēs spējam pateikt, ko nevēlamies, bet vēlmes ir kaut kādas abstraktas ilūzijas, ko savērpj mūsu prāts, bet kas realitātē pastāvēt nevar. Reizēm fizisks darbs ļauj uz visu paskatīties citādāk. Novērtēt to, ka ir vakara atelpa, ka ir rupjmaize, ar ko remdēt izsalkumu. Man bieži vien šķiet, ka mūsdienu cilvēka lielākā nelaime ir maizes rieciena grūtību neesamība. Jo nekā jau tāda diža dzīvē beigās tik un tā nebūs. Tā notiks, tā turpināsies tāpat vien - bez īpašas jēgas, iedota neprasīta, tomēr ir kāda enerģija, pašos pamatos ir kāds spēks, kas mūs tai piesien, citādāk nebūtu ne to sāpju, ne tās spējas čakarēt sevi, ne arī vēlmes to visu joprojām darīt. Piedod par garo komentāru :)