09 February 2018 @ 03:06 am
par sāpēm  
Lasot par plastisko ķirurģiju The Beauty Myth, atkal atcerējos, ka es arī (gan meinstrīm medicīnā) ļoti daudz reižu esmu bijusi situācijās, kad man tiek apgalvots, ka šis nesāp, bet gan tikai rada diskomfortu, tāpēc nav ko raustīties, raudāt vai vilkt seju, kamēr man sāp vai sāp ļoti. Jo man ir izteikti zems sāpju slieksnis. (es reiz esmu kaunināta par to, ka raudu, mirkli pirms aizmigt narkozē, jo tas ir sīks adatas dūriens, par ko neraud neviens normāls cilvēks, un es pati būšu vainīga, ja, kad pamodīšos, nevarēšu paelpot, jo man būs ciet deguns -, ļoti palīdzēja nomierināties, starp citu :D).

Problēma jau nav tik daudz tajā, ka ārstiem reizēm nākas darīt cilvēkiem lietas, kas sāp. Problēma ir, ka jebkādā kultūras kontekstā tevi pārliecina, ka tev nesāp tad, kad tev sāp. Un to dara autoritātes, kas it kā zina, kas un kā/cik ļoti cilvēkam var sāpēt.
 
 
( Post a new comment )
*[info]inese_tk on February 9th, 2018 - 02:08 pm
man drausmīgi besī, kad veicot kādu sāpīgu manipulāciju, saka "viss, viss, viss, tūlīt jau viss. kuš, kuš, nu jau viss..." un tik turpina darīt un turpina sāpēt. es nevaru koncentrēties uz izturēšanu, ja man saka, ka viss. ja man tā saka - es gribu ticēt un atslābt.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja: koks[info]pelnufeja on February 9th, 2018 - 03:47 pm
Jā, tie meli ir šausmīgi.

Un man vēl ir trauksmes problēma, ko bailes no sāpēm trigerē. Man, piemēram, tā arī nekad no acs neizņēma šuves, un es īstenībā nezinu, ko viņi būtu darījuši, ja tās būtu šuves, kas neuzsūcas pašas; droši vien ņemtu ārā zem anestēzijas, jo tur ārste ātri vien saprata, ka pierunāšana nelīdzēs, un es nevarēšu mierīgi nosēdēt.

Un tas arī ir tā traki, ka pret tevi reizēm izturas kā pret muļķi, kurš neierubij, ka, ja tagad kustēsies, tevi var savainot, es taču to saprotu, bet, kad man ir ļoti bail, ķermenim ir refleksi, ko es nespēju kontrolēt. Nav jau tā, ka es būtu sajūsmā par to, ka man šādi ir, jo obviously tas rada daudz problēmu.

(Reply) (Parent) (Link)
penija[info]penny_lane on February 15th, 2018 - 10:15 am
daudz esmu domājusi, kāpēc augsts sāpju slieksnis tiek uztverts kā kaut kas cēls un dižens, bet jutība pret sāpēm-kā gļēvulība. dumji, manuprāt.
(Reply) (Link)