Jā, kaut kas tajā ir. Autisti neatzīst sociālās hierarhijas. Bet ne kā SJW, kas tās saprot un noraida, bet vienkārši tās neredz.

Kad sāku mācīties skolā, par mani regulāri sūdzējās, ka esmu rupji izturējusies pret pieaugušajiem, kaut arī es nemaz tā nejutos un nesapratu, kāpēc mani nosoda (rupjus vārdus vispār tolaik nezināju).

Un ar visu to, ka uzturos visai brīvās vidēs, šad tad man joprojām kāds norāda, ka "ar "tādiem" cilvēkiem jau nu gan tā nerunā", un es bieži nesaprotu, kāpēc un kā tad tas ir - "tā" -, kā es ar viņem esmu runājusi. :D

Tb - es cilvēkiem saku to, ko gribu viņiem pateikt. Ja pati saprotu, kas tas ir.

Pītersons saka, ka cilvēkiem smadzenēs ir tāds kā skaitītājs, kas uzskaita, kāda ir viņa pozīcija sociālajā hierahijā. Acīmredzot, autistiem vai nu tā daļa ir mazāk attīstīta vai vispār iztrūkst. To, ka cilvēki man seko baram pat ja nav skaidras vajadzības, man kļuva skaidrs jau skolā.

Ctulhu reiz stāstīja par to, kā nometnē Alfa visa grupa aizbēgusi no dejošanas nodarbības. Man tas likās statistiski neiespējami, ka visā grupā nevienam neinteresēja dejas. (Piemēram, man dejot patīk, lai gan īsti nemāku.) Visdrīzāk to izdomāja kāds dabiskais līderis, un pārējie viņam sekoja vai tika piespiesti sekot. Šis stāsts apstiprina to, cik ļoti cilvēkus ietekmē sociālās hierarhijas.

Reāli cilvēki paši nemaz nesaprot, kā tieši viņi seko šīm hierarhijām un kāpēc tava runa viņiem šķita rupja. Bet ir skaidrs, ka tu pārkāpi nerakstītos tabu, kurus visi pārējie jau iemācās agrā bērnībā. Viņi tiem seko, bet verbalizēt nevar, jo tas ir kaut kas dziļi internalizēts.

Jāpiebilst gan, ka man nav diagnosticēts Aspergers un nezinu, vai LV vērts to diagnosticēt, bet, jo vairāk par to lasu gan zinātnisku literatūru, gan pieredzes stāstus, jo vairāk liekas, ka tas varētu būt ticāmāk, nekā tās lietas, kas savulaik psih. kontekstā ir tikušas diagnosticētas.

Uztaisi kādi testu un viss būs skaidrs. Piemēram, SSC gada aptaujā viens tāds bija. Runāt par diagnozi augsti funkcionējošā autisma gadījumā ir diezgan absurdi. Tas ir tāpat kā uzstādīt diagnozi cilvēkam ar citādu ādas krāsu vai augumu. Tas ir vajadzīgs tikai tiem, kas nespēj par sevi parūpēties. Pārējiem tā nav diagnoze, bet personības iezīmes, kuru labāka izprašana ļaus būt vēl efektīvākiem.

Es arī nedomāju, ka man ir autisms, bet visi testi, ko jebkad esmu pildījusi, saka, ka es likely esmu autisma spektrā. Nav neviena, kurš būtu rādījis, ka man ir neirotipiskas smadzenes.

Tiesa, man ir citas veselības problēmas, kas varētu itekmēt šos rezultātus, kas arī vispār ir vienīgais iemesls, kāpēc man varbūt varētu būt interesanti diagnosticēt pie speciālistiem, kas to spēj ņemt vērā un analizēt lietas kontekstā.

Ja visi testi rāda, ka esi autisma spektrā, tad varbūtība, ka tā nav, ir diezgan maza. Plus vēl tava pieredze skolā ar autoritātēm, kas to apstiprina. Jāskatās, kā tās citas veselības problēmas varētu ietekmēt šos testus, bet man tā pagrūti būtu uzreiz iedomāties.

Speciālisti jau tev iedos tos pašus testus un tas būs tieši tas pats vērtējums.

Redze var gan ļoti ietekmēt. Bet nu - es par šo visu esmu pēdējos gados izlasījusi/noskatījusies tiešām kaudzēm, un man tik bieži ir sajūta, ka "beidzot lasu/klausos par sevi".