06 December 2017 @ 09:18 pm
 
Šķiet, ka ir vesels bars cilvēku, kas grib sēdēt ziloņkaula tornī un būt nereāli kruti ar to, ka cieš klusējot, un tad kultivēt savas neveselīgās passive aggressive reakcijas.

Been there, done that. Neinteresē.
Man nav kauns publiski uzrakstīt, ka man ir bijusi sūdīga bērnība. Tieši tāpēc, ka es apzinos, ka sūdīga bērnība neattaiso nekādu huiņu, ar ko tu "varbūt nodarbojeis" pieaudzis. Tieši tāpēc nav nekāda iemesla par to visu reizēm neparunāt.

Man patīk pļāpāt; un dzīve ir ļoti interesants, ēm, notikums.
 
 
( Post a new comment )
[info]semiirs on December 6th, 2017 - 09:52 pm
Publiski zem segvārda nav īsti publiski tas pirmkārt. Otrkārt pasīviagresīvi cilvēki neizvēlas tādi būt vai nē, tas ir raksturs ko nevar mainīt un neviens pie tā nav vainīgs. Tikpat labi varēji uzrakstīt ka tev besī dzeltena krāsa.
(Reply) (Thread) (Link)
vārnu skaitītājs[info]saikne_neochin on December 6th, 2017 - 10:18 pm
nu kamon, uz ielas tu arī nestaigā ar vārdu uzvārdu un personas kodu pie pieres, internets ir totāli publiska telpa.
(Reply) (Parent) (Link)
vakardienas[info]vakardiena on December 6th, 2017 - 10:22 pm
Oh, bet izvēlas gan! Pasīvi- agresīvie nav nekādas nabaga būšanai riebekļiem nolemtas aitiņas. Tas prasa nelielu piepūlēšanos, bet surprise surprise- viņi arī var neizturēties kà lohi!
(Reply) (Parent) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on December 6th, 2017 - 10:44 pm
Ar publiski šajā gadījumā biju domājusi publisku ierakstu cibā.

Man vainas koncepts vispār kļūst arvien neaktuālāks, mani interesē cēloņi un sekas. Būšana passive aggressive parasti ir sekas kaut kam, kas noticis pagātnē. Es agrāk ļoti bieži vienkārši neteicu citiem, ka esmu bēdīga vai dusmīga par kaut ko, bet noslēdzos sevī un vairs neiesaistījos komunikācijā. Es to nedarīju ar ļaunu nolūku un vispār ilgi pati neapzinājos, ka tā reāli ir mana problēmu risināšnas stratēģija. Tā es darīju, jo to daudz biju piedzīvojusi attiecībā pret sevi. Tad es kaut kādā brīdī sapratu, ka tas nav diez ko forši un es tā negribu pret citiem izturēties. Tas ir bijis ļoti, ļoti grūti, un reizēm, īpaši, kad jūtos ļoti nedroši un tā, ka situācijai enīvejs nav nekāda risinājuma, tāpat gadās tur iekrist, bet kopumā ir daudz citādāk, proti, es spēju pateikt, ka esmu dusmīga vai bēdīga, un arī skaidri apzinos, ka citu pienākums nav lasīt manas domas.

Būšana pasīvi agresīvam nav nekāda esenciāla personības iezīme, kas dažiem piemīt un dažiem nē.
(Reply) (Parent) (Link)