Ar publiski šajā gadījumā biju domājusi publisku ierakstu cibā.

Man vainas koncepts vispār kļūst arvien neaktuālāks, mani interesē cēloņi un sekas. Būšana passive aggressive parasti ir sekas kaut kam, kas noticis pagātnē. Es agrāk ļoti bieži vienkārši neteicu citiem, ka esmu bēdīga vai dusmīga par kaut ko, bet noslēdzos sevī un vairs neiesaistījos komunikācijā. Es to nedarīju ar ļaunu nolūku un vispār ilgi pati neapzinājos, ka tā reāli ir mana problēmu risināšnas stratēģija. Tā es darīju, jo to daudz biju piedzīvojusi attiecībā pret sevi. Tad es kaut kādā brīdī sapratu, ka tas nav diez ko forši un es tā negribu pret citiem izturēties. Tas ir bijis ļoti, ļoti grūti, un reizēm, īpaši, kad jūtos ļoti nedroši un tā, ka situācijai enīvejs nav nekāda risinājuma, tāpat gadās tur iekrist, bet kopumā ir daudz citādāk, proti, es spēju pateikt, ka esmu dusmīga vai bēdīga, un arī skaidri apzinos, ka citu pienākums nav lasīt manas domas.

Būšana pasīvi agresīvam nav nekāda esenciāla personības iezīme, kas dažiem piemīt un dažiem nē.