Vakardienas grāmatu pulciņa noskaņās aizdomājos par to, cik pusaudzībā man ir bijušas ekstrēmi svarīgas grāmatas, kurās ir homoseksuāli tēli vai homoseksuālas attiecības. Turklāt nevis tajā variantā, ka te tas ir pieminēts kā kaut kāds šausmīgs noslēpums un kauna traips, bet gan akcents ticis likts tieši uz pašām attiecībām. Tādu gan nebija daudz un lielākoties tā, protams, bija tulkotā literatūra. Šķiet, ka Insomnia bija mana pirmā saskarsme ar tēmu latviešu literatūrā, bet tas jau bija salīdzinoši vēlu - es mācījos vidusskolā. Un interesantākais ir tas, ka es sev ne tolaik, ne arī vēlāk neformulēju, ka šīs grāmatas man ir ļoti svarīgas. Droši vien, jo ilgi sēdēju dziļā skapī, man tāpat nebija neviena, ar ko es varētu saņemties to visu pārrunāt, un, manuprāt, es pat diezgan veiksmīgi izlikos, ka es par to nedomāju - nu, ne jau tajā "man šis ir nenormāli svarīgi" veidā. Bet: tad, kad tu lasi grāmatu, kurā autors aprakstījis homoseksuālas attiecības - gandrīz tā, it kā aprakstītu "parastas" attiecības, tu redzi, ka tāda grāmata eksistē - un pasaule vēl nav apstājusies; tu vari neko daudz apzināti sev neformulēt, jo apziņa ir viltīga dimensija, tu vari vienkārši, piemēram, padomāt "cik forša grāmata, labi, ka es tai nejauši uzdūros!" Bet tas aizsāk ļoti svarīgu procesu, tu vairs nekad līdz galam nevari atbrīvoties no šaubām, vai tās vērtības/uzvedība, kas tev tikušas iemācītas, un konteksts, kurā tu dzīvo, maz ir tik pilnīgi un adekvāti, ja tu nespēj sevi tajā visā līdz galam sazīmēt - ja tev neviens nekad nav pateicis par kādu tevis daļu tik daudz, cik tev pasaka tā svešā grāmata. Un tas pamazām var izskalot pamatus visai tai nesatricināmajai realitātei, kurā kāds ir pateicis priekšā, kas tu esi un par ko tev vēl vajadzētu kļūt.

Protams, ne jau tikai šīs tēmas kontekstā, bet vispār - grāmatas droši vien lielā mērā ir iemesls, kāpēc es esmu dzīva. Jo pirms es satiku cilvēkus, ar kuriem varēju sarunāties, grāmatas man kā tādi slepeni ziņotāji nodeva daudzus eksistenciāli svarīgus vēstījumus. It kā es būtu nejauši iesprūdusi jocīgā aizspogulijā vai sapnī; pasaulē, kura nav īsti dzīvošanai piemērota, bet laiku pa laikam no kaut kādām citām pasaulēm pienāktu nepārprotami vēstījumi, kas lēnītēm ļautu apzināties, ka tu dzīvo aizspogulijā, ka tu varbūt kādreiz varēsi izkļūt ārā, pat ja tu vēl nezini - kā un kad.