Bet šis gan ir ļoti jocīgs apgalvojums:

"Emancipācijas teorijās bieži vien ir daudz marksisma nostādņu, kas uzsver proletariāta atbrīvošanās misiju, kura pielāgota sievietes atbrīvošanās idejai. 39 Piemēram, feministe H.Hartmane (H.Hartmann) 1981.gadā norādīja, ka sieviešu liktenis nekad nav bijis reālu feministu rūpju objekts, jo feministēm interesējot tieši dzimumu nevienlīdzība starp vīrieti un sievieti; vīrišķā dominēšana pār sievišķo.40 Tādējādi “gender” feminismam nebūt neinteresē sieviešu stāvokļa uzlabošana, bet gan sieviešu pretstatīšana un uzrīdīšana vīriešiem, kā arī sievietes interešu identifikācijas ar ģimeni izjaukšana."

Man šķiet, ka feminisms un dzimtes teorijas lielā mērā runā par to, ka tieši dzimšu pretnostatījumā slēpjas dzimumu nevienlīdzība, un vispār, ka pretnostatījumi (sievisķais/vīrišķais, homo/hetero/, slims/vesels, normāls/deviants utt.), kuros lielā mērā balstīta rietumu domāšana, ir pamatā nevienlīdzības starp dažādām grupām (nedomājot tikai dzimtes) veidošanai un uzturēšanai. Un feminisms drīzāk mēģina šo nošķīrumu pārvarēt, nevis veicināt. Par uzrīdīšanu nekomentēšu.