Varbūt problēma ir tieši faktā, ka es sagaidu no pasaules, ka es par to būšu sajūsmā, un īsti neesmu gatava samierināties ar kaut ko mazāk. Es, piemēram, nekad neesmu dzirdējusi, ka mani kursabiedri par kaut kādiem kursiem, kas viņiem šķiet interesanti, sacītu, ka viņi par tiem ir sajūsmā. Un es par cilvēku sajūsmas trūkumu mēdzu brīnīties to lietu, kas tiešām ir absolūti lieliskas, kontekstā, tāpat kā mēdzu brīnīties par to, ka cilvēki neizprot kaut kādu lietu "slikto" pusi un šī sliktuma patieso nopietnību, t.i. man reizēm liekas, ka cilvēki uzvedas tā, it kā viņiem būtu vienalga. Bet varbūt tā arī ir visa atslēga, un tāpēc citiem cilvēkiem ir enerģijas resursi, kad man to vairs nav, jo es esmu bijusi sajūsmā un izmisumā.

No otras puses, nav jau gluži tā, ka es vienmēr esmu tikai sajūsmā vai izmisumā: piemēram, vakar vakarā braucu mājās un domāju par to, ka sen neatceros piedzīvojusi tik jauku noguruma sajūtu - tādu nogurumu, kas ir staigāšanas un būšanas ārā, nevis sēdēšanas pie datora vai raizēšanās par kaut ko rezultāts. Un vēl es domāju par to, ka dzīve šajā mirklī ir tik klusināta un neuzbāzīga, bet reizē visaptveroiši skaista kā Diane Cluck mūzika, prātoju par to, kāpēc es tā nejūtos biežāk, ka dzīve te vienkārši ir - ne pārāk viegla, nedz arī pārlieku sarežģīta.