ā un es.. laikam solīju tos dzejoļus, kas nav mani, bet kas man patika..
es būšu lakonisks
es neteikšu neko
par dzīvību pirms nāves
lai cits kāds liekuļo
es nevēlos vairs zināt
cik šogad mirušo
tāpat man viņu pietiek
tie nesaka neko

---
apturi, vienalga ko..
man gribas paskatīties
apstājies vienagla kur
tu steidzies nebūtībā

tu nekavē
viss vienmēr notiek laikā
un tas, ka pulkstens iet
navmūsu vaina

ar kosmiskiem ātrumiem
mēs tiecamies zvaigznēs
ne tāpēc, ka vajag
bet tāpēc, ka varam
tāpat kā viens otram
paejam garām

es nezinu, vai autors būtu atļāvis man šos te publicēt. apmēram divus gadus neesmu ar viņu kontaktējusies. viņu sauc Jānis (bet Jāņu ir daudz) un dzejoļi ir tapuši (laikam) 2002. gada rudenī.