par cilvēku Jāni
Ei, nezināmais! Jā, tu, kas sēdi man blakus!
Es gribu, lai tu būtu Jānis.
Nē, nekas cits, tikai Jānis.
Es sen neesmu sēdējis līdzās tev, Jāni.
Pastāsti, kā tev ir gājis šos gadus,
šos gadus, kopš sēdējām kopā
pamatskolā - pēdējā solā!
Spriedām par meitenēm, nu...neķītras lietas.
Atceries, latviešu valodas stundā, kā saule mums spīdējā sejā?

Es atceros. Es vēl joprojām atceros
to spiedīgo, spilgto gaismu, kas centās mūs aizvilt...aizvilkt...aiz...

Tu aizmigi, šņākuļodams klusi un rāmi, tik rātns, ka skolotāja pat nemanīja,
bet tajā stundā bij' diktāts.
Es pārdomās, tu savā miegā - mēs bijām izrauti no laika,
tā pavadot kādu pusstundu,
līdz, starpbrīža drūzmas spiesti, mēs atgriezāmies.
Tu - realitātē, es - dzīvē.

Vai atceries, Jāni?
Klusums.

Viņš klusēja, skatījās man garām, ne vārda nebildis piecēlās un aizgāja!
...cilvēks, kurš nevēlējās būt Jānis.