tagad par Tevi.

es zemapziņā ieprogrammēju,ka nelikšos ne zinis,kamēr Tu neattapsies,ka nerunājam gandrīz nemaz...un ko Tu domājies,ir noticies,ko vēlējos....eh,vai atkal jārunā par cilvēku sapņu īstenošanos jeb domformu ,kas realizējās,mūsu domām lidojot garo ceļu līdz sapnim un atrodot piepildīšanos?

jā,drošvien kam nelāgam ir lemts piepildīties ātrāk.....es jau ļott gribu kontaktēt un bieži vien satraucos,ka uzpeld tādas frāzes kā viņai,kas tendētas vairāk jau uz attiecību nepastāvēšanu.eh,nav ko te gruzīties-neesam taču pāris

viņi strīdās,viņi salīgst,viņi palīdz un viņi audzina tos,kuri mūs glābs,kuri mūs traumēs,kuri mūs saudzēs.

kaut kādi atnācēji nē....nē,tas pats mazulis,kurš skatījās Tavās acīs tik nevainīgi,tas pats,kurš drosmīgi gāja pāri ielai,saķēris Tavu roku.

es viņus...mīlu,bet cik dažādi tomēr mums ejami ceļi.

negribu zaudēt cerību atrast šeit kādu nodarbi sev...jā,ik pa laikam sapņoju par kādu darbiņu,kas atrisinātu mūsu bēdīgo stāvokli...
šodien biju diezgan aktīva,tagad ļott skumja...viņa man neraksta vairs kā sākumā,bet vai tur ir kāda starpība,jo kādai dbiedros veltīja dziesmu....es nerakstīšu līdz viņa pati attapsies,ka nav ar mani sen ko apspriedusi....aj,vai to man visu vajag?Kikī teica:muļķīt,Tu viņai patīc!"
jā,jā varbūt...ar to arī pagaidām pietiek...nežēlošos.

redzu kā Tava roka
klusi skaras pierei klāt
Tu sakļauj lūpas kopā
un klusi kaunies pieiet man

skatos kā manas acis
ir pagurušas raudzīties
spogulī pie sienas
Tu biji tik tuvu man

aizmirsos un nemanīju
Tavas plaukstas seju skauj
ir mierīga diena un viņu
es atceros tagad vēl nedaudz

formāli izgāju visus ārstus,tagad aktīvi meklēšu ar vieglu sirdi darbiņu. gribētos kaut vēlāk tas sāktos-mana vienīgā prasība,jo agros rītus nevaru pieciest...nebūšu sevišķi laimīga tajā vietā vienkārši°un iegāzīšu,iespējams.

gribētos kaut viendien pienāktu diena ,kad mums nekas netrūks īstai dzīvei!
lai tas tagad aiziet kosmosā un materializējās,bet es gaidīšu un pielikšu pūliņus ,lai notiek.

atcerējos kā mēs dzīvojām tur Rīgā,vienistabas dzīvoklītī un tās ne vienmēr ir patīkamas atmiņas....mūžīgā baurošana no patēva puses iedzina nedzēšamas traumas,es klusēju,bet ļott sāpēja viss.ir tikai taisnīgi,ka viņš nedzīvo vairs ar mums...kad redzu viņu,kad viņš atbrauc ciemos,tad viss atkal uzpeld un es jūtos bezpalīdzīga,trauksmaina un nemierīga.

dažreiz man ir sajūta,ka viņs manī ir iedēstījis sliktas saknes un es esmu spējīga citus sāpināt...no tā arī cēlies tas,ka baidos aizvainot citus,jo zinu ka tas sāp.taču man ir jāsaprot,ka ne visi ir tik trausli kā es un ka viņi var būt stiprāki un izciest daudz vairāk un samierināties ar mani kāda esmu jeb pieņemt.es ļott baidos-kāds uzzinās vēl,ka esmu ārstējusies un mainīs savu attieksmi,bet no otras puses negribu melot.es ļoti apbrīnoju drušku kā viņa drosmīgi ir par to uzrakstījusi veselu sleju kā ir būt slimam cilvēkam .tas palīdz apzināties,ka neesi viena šajā pasaulē...nezinu ko bez viņas darītu.Emmy,es priecājos,ka Tu man esi dota! :)

lasu grāmatu "meklējot sevi"...tas ir dokumentāls stāsts par kādu psihiski slimu sievieti,par viņas cīņu ar slimību.kad pirmoreiz atšķīru lapuses,tad brīžam raudāju...atgādināja manu cīņu...tiek aprakstīta iekšējā disbalanse un sajūtas.

ir kautkāds miers,kad mana mamma iet ārā ar kaimiņieni uz veikalu...es jūtos droša par viņas labklājību.es nesaprotu savas bailes,betļoti jau gribētu...būs jāpakonsultējās ar psihiatru.pamazām ,lietojot zāles ,konstatēju,ka bailes un nemiers tiešām pazūd un tad es varu viena iziet ārā,ja tikai ir kur iet.man vajag nodarbināt sevi,bet es baidos,ka nespēšu izpildīt uzdevumu...esmu trusis kā Jumeja teica :)

mana iekšējā pasaule var sabrukt vienā mirklī,jo tā plosīta un izmēģināta visādos eksperimentos..esmu tagad tālu no tā visa it kā,bet atceros un atceroties ir nelaba un laba sajūta.ir jāaizmirst viss-gan labais ,gan sliktais,bet to ir grūti atdalīt,tāpēc viss sajaucies un ir bezgaršīgs.katru reizi kā iepazīstu cilvēku,šaubos,ka neskars manu trauslo pasauli,ka neiebradās par dziļu...es baidos...un piekrītu tai,kura teikusi labāk ir lai Tevi mīl,nekā TU ...pieņemu,izmēģinu pagaidām ne vainas,bet varbūt uznāks vainas apziņa un būšu dziļi mēslainē,sabojājusi kādam cilvēkam dzīvi...nē,to es arī negribu.gribu būt,palikt atmiņā ,kā laba.

pēc tās vemšanas negribas pīpēt nemaz..lūk recepte atmešanai :)kautkāds vīruss bij piemeties.

es uztraucos,kad viņa iziet no istabas...kad pazūd aiz ārdurvīm,tad pavisam tukšuma sajūta...es viņu ļoti mīlu.kad braucu uz pilsētu,tad nemaz nebaidos,ka notiks ar viņu kas slikts,jo tad man acīmredzot jādomā par savām gaitām .

es nedomāju par viņu tā...es domāju kā lai neaizvaino.

.."mi razstalisj s Toboj...aū,aū"..
kā gribas papiņāt,bet nenāk jau ārā.nē,viss ir labi,es tikai šodien biju uz kādu koncertu,kur Liene piedalījās rekviēma dziedājumā :))un tā vakara sajūtu iespaidā atcerējos,ka man nav blakus cilvēciņa ,kuru mīlu....ir dažbrīd tā it kā sirdi plosītu,bet vairāk gan tāpēc,ka ik pa brīdim Tevi te- Baldonē, satieku...jā,ne jau tāpēc plosa ,ka esi mirusi...ir atmirusi daļa manis vienkārši.

dažbrīd gribas uzrakstīt kaut ko mīļu,jauku...tad nu šodien pēc ilgām pārdomām uzķeksēju te gaisā vienu fragmentiņu no sajūtām,notikumiem.


dzīvē tikai vienreiz dots ar Tevi būt

ko Tu šobrīd dari?
vēlu vēlu manā logā
ir gaismiņa
tur spīd,
mani māmuliņa sagaidīs

mēs ar Tevi
paslēpušas acis
meklējam pasaules dažādas
labi ka ir tā..
ir tikai savādāk

tikai vienreiz
vēl..es redzu
par sauli ko siltāku
paldies-es biju noburta
visu to laiku

kad nebiji
biju es,kas atcerās.
kad satikāmies
bija krūtīs ezis ielauzies
sāku stostīties,tas sirdi skrāpēt

es asiņoju..
kā negatava oga
grib nogatavoties
manas jūtas te
Tev salieku tās uz paplātes

insanti vai nebrīve būs sāpīga?ja atkal domāšu par vienu vienīgo cilvēku,es nepazaudēšu savus draugus no redzesloka,mammu neapbēdināšu?

es negribu domāt par citu dzīvēm.ego nostrādājis.tad jau labi-man atkal atgriezīsies pašcieņa,uzlabosies pašvērtējums.

man knapi pietiek ar raizēšanos par savējo...cik gan ilgi tas vēl būs jādara,ko man piespriedis augstākstāvošais?

atgādina taro kārtis.Tu vienkārši uzdod jautājumu un kārtis Tev atbild...vai tiešām tās spēj atbildēt uz mūžīgo jautājumu-būt vai nebūt?

es neuzrakstīju nevienu vēstuli...arī no Tevis klusums...varbūt klusums pirms vētras?mēs paliekam frontes abās pusēs un izdomājam jaunus gājienus,lai izietu viena uz otras vai lai zaudētu,vai lai uzvarētu un svinētu dzīvi...es gribu svinēt sadursmi,ja tā varu tikai Tevi satikt.bet vai tas maz ir par Tevi,padomā!

un es padomāju-jā,tiešām un kāpēc gan neatlaist vaļīgāk grožus un neļauties dzīvei,lai arī cik tas būtu neiespējami realizēt.mācos no Tevis ,draugs kā dzīvot dzīvi tālāk,kad tik ļott sāpīgi būt atraidītai un tomēr atraidīt pašai jeb nerakstīt vairs pat draudzīgu vēstuli tai,kura ieņēmusi pozīciju "aizņemtā"ar savu dzīvi.ir jādzīvo tālāk ar citu cerību.ar cerību satikt citus cilvēkus,kas novērtēs vai pieņems savā ligzdiņā. :)

ir daži notikumi bijuši...es sarakstos ar vienu jauku meiteni pēc ilgāka laika vientulības.man viņa simpatizē un pagaidām šķiet,ka es viņai arī :)
jau zinam viena otras dzīves pagriezienus...viņa dzīvo diezgan patālu,bet solījās,ka noteikti atbrauks uz molu apskatīties kopā ar mani nākošo sestdienu.es klusi pie sevis priecājos,jo ļoti gribējās kompāniju šim pasācienam.darbiņu sāku aktīvāķ meklēt-aizsūtīju cv uz dažādām vietām,uz vienu jau aizgāju darba pārrunās,bet tur bija diezgan augsta klase,kuru nepavilktu...esmu konditors un plus visu jau var iemācīties,bet par veselības pārbaudi nevaru tādu naudu iemaksāt un bez sanitārās grāmatiņas pat cehā nelaidīšot,tāpēc viss garām.nav no manis nekādā lāgā kūciņtaisītāja.

divas nedēļas par Tevi nezinu neko...esmu nolēmusi būt pacietīga un...darbība jau neko nedos...jānogaida.

nav jākaunās no raupjām rokām,
ne arī no tā,ka melns aiz naga
tā daža simtlatnieku grupa
Tev piekrīt un saka.

nav jākaunās no labiem vārdiem
ne arī no tā,ka dvēseli tie skar
un Tu raudi jau stundām,gadiem
aiz rūtota loga bez asarām

nav jākaunās no sava dulluma
ne arī no tā,kas tādu dara
ir mazliet no mīlestības skurbuma
šajos vērdos,kas sirdī skan.

esmu daudz cietumu aptvērusi
un atrodot,domājusi
kāpēc ciet ir tie
un
vajag atvērtāku sevī
sirdi mazliet
zumm,diri,giri,bung

sastapu viņu reiz,
ieslēdzu pie sevis tur.
es atvadas māju
bet nēsāju līdz
savu cietumu
dažreiz pametu,
atveroties...
kļūstot par mīksto
zumm,diri,giri bung

es pieradu
rast sevi noslēgtu
es bijos,
ka atradīs atslēgu...
kas ir kabatā viņai?
tikai pie mīļotās sirds
savu cietumu atveru
un mīlu
bez robežām
dirim,dirim bung

varbūt Tev jāuzticās un vienkārši jāgaida zvans telefonā,kurā man nav kredīta?!

nē,notika kļūda...mans telefons vairs neatbildēja vienkārši,jo kartei beidzies termiņš ..lūk tā vienkārši domas pārvēršas par izdomu,iedomām un aizdomām.fuj,fuj...prom,prom :)

vai labais var palikt par slikto?

jā,var.un tas ir ļott sāpīgs process,notikums,gadījums...
atriebība un nodevība iet roku rokā ar naidu.kur atrodamas šīs lietas nav savienojuma ar mīlestību tāpat kā piedošanu.
man vēljoprojām redzot Tavu vēstuli ir neomulīgi.aizdomājos,palika vieglāk.