piemirsu par Ievu...arī labs,īsts draugs...galīgi automātiski nevaru taču pieskaitīt pie draugiem,jo viņa mana māsīca...tā nē,citas man ir pazudušas pat no atmiņas,kaut arī bērnība pagāja ,kopīgus niķus īstenojot.ai,bet tā bērnība.šoreiz es paklausīju manas nelaiķes Omes vārdiem un iedraudzējos pavisam uz mūžiem. :)

es viena,
es pa divām
kā liepa
laipā sistā...
pēda liekās,
otra tikām
aizgājušās vietā,
nedomājot minās...

Tu pienāc...
aukstā plāksnē
roka liekās
vārda plaknē
guļ ziema
vasarā....nē
aizgāja viena...
ceturtā aiziet ziema.

klusa diena
vakaros bēg
no rīta tiek...
naktis dzēstas.

es viena es pa divām...
no acīm kliedzu:
"Zemes vilnā
slikti izskaties TU!"
nepaliek siltāk...
Tu nevari pamosties?
gribu kā filmā-
atgriezt,pieskarties!

2009@5.janv.

ir kautkas darīts,
ko katru dienu paveikt
satikšu vēl parīt,
lai par to ko teiktu.
vai varēs mani pazīt-
ar muguru saliektu?
vai redzēsi vēl rīt
kā soli lieku,palieku?
man Tavi šodien patīk
kā smaidi,jūti prieku...
tik vienreiz atzīt,
to dzirdēt nakti,dienu!?
vai gribi darīt
ar mani katru nieku?
saki man:"Labrīt"
es teikšu:"Palieku!",
lai Tavās rokās varu migt!

tikai kā smarža,ko
atnesis vējš...
Tu pie manis kavējies

iegāju istabā vējainā,
kāds skatiens tuvs vai svešs,
it kā sirdi liek rokā ledainā
tikai kā smarža...
mani no Tevis nesīs tur tālu,
augstu prom..
uz ielām saulainām,platām,
pār lūpām vārdi zūd
cik ļoti pa daļai mirstu
no atvadām.

vējš durvis cērt ik brīd',
man vēlme tik dzirdēt kā klauvējies,
ka arī Tavās krūtīs trīc,
ka varu ar acīm aplaudēt
par to,ka atvērsi tās rīt
varēsi man pretī pasmaidīt.

paliec sveika,mana maijpuķīt,
Tu taču nezini kā iekšpusē sit.
par daudz ir logu rūtotu,kur sirgt
par maz ir draugu kas verās uz mūžību!

2009@l aura

kad no acīm prom,tad no sirds ārā?...man bieži vien tā ir....aizmirstos un te nu atkal viņa kkur uzpeld atmiņā ,sirdī,ka nevaru noturēties un apsveicu visos iespējamos svētkos,ja vien tādi ir,bet...līdz nopietnai sarunai knapi kad nonāk runa....kad izdzirdēju viņas balsi visu nedēļu nespēju domāt ne par ko citu...tad kas notiktu,ja es dzīvajā viņu redzētu,justu...tas būtu kas nebijis starp mums pēc tik ilga laika...reiz jau man bija tā,bet es atlaidu un vienkārši ,drošvien,nomīzu iespēju...taču pēc tā atgadījuma 2005jā esmu par sevi sapratusi vienu lietu-esmu līdz mielēm uzticīga vienīgajam cilvēciņam,ja vien šis cilvēciņš arī to grib tikpat lielā mērā kā es...

runāju par savām sajūtām ,viņas ir apslēptas jeb nobloķētas.
kas notiek starp diviem cilvēkiem ne tā,ja ir skaidrs ,ka nevar viens bez otra iztikt ne minūti?tb kāpēc viens bēg ,bet otrs neķer...laikam ir tikai pa īstam,kad kā gumija atlec atpakaļ...
bet reizēm tā saķere zūd arī ilgstošās attiecībās-tā spriežu,redzot savus draugus un viņu attiecības.

nekas neaizmirstas tāpat vien...piemēram man grūti apzināties ,kurš gan būtu mans īstais draugs,bet par diviem esmu pārliecināta 100%,tās ir Liene un Kikī...viņas mani neaizmirst pat mēnesi neredzējušas un tad man to apzinoties kļūst diezgan drošāk dzīvot,ar šo apziņu.nu tā uzskatu es.uznāca nostaļģija atcerēties labo... :)

nemiers Tavās krūtīs
izaudzis tik liels
Tu nezini ko rītdiena nesīs
bailes un bezmiegs ir naktīs

es neprotu to padzīt
nekas neatliek
kā saukt to vārdā,pazīt,
bet tas pie manis paliek

Tu esi jau tālu no manīm
es teicu:"ar dievu",
bet dvēselē salīst
joprojām,arvien...

es nezinu vai man tas palīdz,
kad saki:"esmu viena"
ar mani tā būs arī parīt
kādēļ Tu mīlēt sevi liedz?

Ешь, молись, люби

3. jūl 22:01

arii vinjai ir savs sapnju viiriesha teels,es nodomaaju,atkal skatoties kopaa ar mammu "sex un lielpilseeta"....tajaa ir labums tas,ka nekad nekljuust garlaiciigi,dziivojot,jaa ,dziivojot liidzi shim seriaalam :)tas mani pamudinaaja arii ko liidziigu dariit jeb drukaat uz nebeedu rindinjas datoraa.man patiik izteikt burtiski visu,kas uz sirds,kaut vai tikai nezinaamiem cilveekiem...oj,bet te jau retais tikai mani paziist.kaa teikts-savu sirdi izkrati labaak sveshiniekam!? lai notiek!

neciešams klusums
motori ausīs sprēgā
dun sirds...es apmulstu
biežāk tā sāk lēkāt..

nepieciešmas klusums
pret sienu bumba no kājām brēkā
ir mēness aptumsums
un velti-pēc tam ir viss kā senāk.

neizturams klusums
kad gaidu Tevi pustumsas ēnās
pat liekas ir sirdstriekas tuvums
Tu sastapta vairāk nenāc.

nepiespiests klusums,
aizejot,koki apkrauj lapu medaļām
neprāta dullums
dragrace īsti nelaikā
pirms acis atveru,aptveru,
kas ierāva dvēseli negaisā...

neaptverams klusums
es jūtu īstos vārdus
gribu teikt,bet tukšums
nekad nekur vairs neapklust.

tāds dzejolīts atradās manos krājumos,pilnajos blociņos...tas uzrakstīts diezgan pasen,kādus divus gadus atpakaļ.aptvēru savas jūtas un izteicu.

sarakstos ar viņu un it kā nekas nebūtu noticis mēs dalāmies ar savām bēdām....nav nekā tāda,kas mūs saistītu tagad,nav arī iespējas satikt...tas viss tikai tīri saziņas līmenī.Tu satraukta stāsti man savu nelaimi es atbildu,ka esmu ar Tevi domās un apķeru...atbilde nesekos,es zinu,bet man kļuva daudz vieglāk,zinot,ka dalies ar mani bēdās.

šodien Tu gāji ar mazmeitiņu no veikala kleitā...es paslepus atļāvos tikai noskatīties no sava loga.

no loga ,kas vēju man dāvina
Tevī skatos pa vaļējo tumsu
no loga,kas mani kaitina
Tava seja nesmaida jo
tā atlika savas gaidas
no loga skatīdamās...
kā man patika,
kā man patika
Tava seja smaidīdama
atvadās māja aiz loga busā..

es ar Tevi pirmoreiz sastrīdējos pa lielo un piņņādama devos 15km gājienā uz mājām,kad klausījos šo dziesmu.

un tā man neasociēsies ne ar ko citu.

cik gan daudz ir tādu,kas atgādina Tevi,Tevi vai Tevi...un kāpēc tā viss noiet greizi beigās...kāpēc satieku tik daudzus ne-īstos cilvēkus un kas galvenais ielaižu savā sirdī gandrīz neatgriezeniski,neatraujami cīnos par jūtām,kurām nav īsti jēgas,jo nav abpusējas?kā es atļaujos vilties sevī tik ļott,ka mani negrib vairs sev tuvumā?! ;( skumji..mani atkož vai arī tieši otrādi nemaz nevar izlauzties cauri noslēgtības bruņām un izlemj vairs necīnīties?!jā,tāda esmu tādai man negribas būt...es patiešām cenšos...tici tam ,mana vienīgā,mana mīļākā!kura no daudzajām?

esmu monogāma.tomēr.
uzticīga.vienai.

mazliet ienīstu...jā,laikam to sajūtu tā sauc...par nesatikšanos,par klusumu un pēkšņu satikšanu :( es raudu un raudāju iekšā,kad šodien ieraudzīju....balss aizlūza,kautkas sadūrās sirdī pēkšņi un man kamols kaklā kā es neceru vairs uzsākt un tomēr gribu dialogu...viņa to nezin un ja arī zinātu nekas nemainītos ,jo tāds tas liktenis,neko nesarežģījot.

iebīdījos ar tabletēm..tagad glūnu uz monitoru...kas tur liels-man bija slikta dūša...a man ir gan kaut kas-es jutos briesmīgi un kurš gan grib piedzīvot pēc kārtas trīs reizes rīstīšanos un galvas reiboņus...tas viss ir tik nopietni jāuztver,ka pilnīgi sirdī grauž.uzrodās bailes.es negribu,bet tās ir.dziļi sevī noslēpos,lai citi neredz manu izmisumu..gribējās,lai pažēlo,atļāvos izstāstīt mammai,bet viņa aizņemta ar domām par veikalu...ko darīt,palieku gandrīz viena ar savām domām un tomēr Liene mani sazvana un mēs pusstundas laikā atgūstam abas,man tā domāt,savu pašpārliecinātību :)
tā viņa ar līdzīgi teica.

ikkatrā cilvēkā var kaut kaut kas kaitināt,lai arī cik tuvi jūs nebūtu....

es kārtējo reizi aizgāju no tv ar šo domu,ka jāpieraksta..

zinu kas mani kaitina mātē...jā,mēs labi satiekam ,ja esam kautvai pusstundu katra savā telpā...to konstatēju jau pasen.tā novēroju šo parādību,bet tagad arī štukoju pamatīgāk...

konstatēju,ka katram cilvēkam dienā vismaz jābūt brīvam laikam 15 minūtes,tad jau loģiski,kad vismaz tik,ja neskaita stundas ,kas aiziet miegam,ir atpūta smadzenēm no visa,nedomājot jau par to,ka tas ir kāds negatīvs žests pret konkrētu cilvēku.

tad nu tā-arī pie datora nedrīkst nosēdēt nezcik laika,ir ik pēc pusstundas jāaiziet no tā,lai atpūtinātu acis,atvēsinātu prātu un nakamajā mirklī var atkal ar jaunu skatienu ,domājams,skatīties šajā pasaulē.

oj,piedodiet,piedodiet,tas nav nekas jauns priekš pasaules pratiem,bet man patīk aizdomāties un ķert kaifu,ka varbūt kādam tas licisizdomāties līdz lieliskai idejai ,ko var īstenot un pārvērst materiālā.es tikai priecātos.

ir gadījies,ka parauj mūs kopā uz jaunatklājumiem un ašajām idejām kopā ar labāko draugu -Emmy un es priecājos un lepojos,ka viņa man ir,lai darītu ko neprātīgu,kas paredzēts tikai labākajiem no labākajiem.

(lūdzu piedot un aizmirst,ka neminēju kādu vēl)

izliekos,ka man tikšanās ar Tevi apmierina,pat,ja tas ir tikai čau....pati gribētu parunāties vairāk,bet nezinu ko teiktu īsti,tāpēc lai jau izpaliek,ka tikai redzu Tevi..ir tāds prieks.

viņā ir savādāka....viņa nav ieciklējusies i-netā,nav dbiedros,nav čatos....viņa ir mans sapnis,kurš nepiepildās.

ļott sāp.ļott gribas darīt visu iespājamo,lai tikai izbēgtu no tā...es jūku prātā,es saskumstu ļoti.

piedod,ka neiespēju būt Tavs sapnis!

apsolos iemīlēt kādu citu!man izdosies.

bāc,es esmu vēl jauna....kas ar mani nav tā?

kāpēc Tu mani atraidi...ir tik smeldzīgi sāpīgi šovakar,jo es Tevi dienā satiku...Tu pateici čau un gāji savās gaitās....attā ,attā,attā..tiksi nosmaidīju...

es varu stundām pazust savā pasaulē...nav atšķirības vai klusēju ,vai runāju....daudz vai maz...saprotu-mana slimība ir progresējusi,ka nevaru normāli dzīvot kā visi pārējie..esmu aozinājusies to par savu lielo problēmu.
manī mūždien valda nemiers un trauksme...ar medikamentiem tos tikai notušē neviss iznīcina....bet ai,kā gribētos eksistēt bez tiem.

es jau saprotu-ir obligāti jālieto,lai atkal nenokļūtu slimnīcā.....ne citu dēļ,bet sevis.

ar gadiem manas zināšanas par sevi ir tikai pilnveidojušās.un es spēju saprast savas nelaimes cēloņus,slimības norisi un gaitu,kur nestāvu kā novērotājs no malas,bet gan apzinājusies visas elles un dēmonus sevī.