es varu stundām pazust savā pasaulē...nav atšķirības vai klusēju ,vai runāju....daudz vai maz...saprotu-mana slimība ir progresējusi,ka nevaru normāli dzīvot kā visi pārējie..esmu aozinājusies to par savu lielo problēmu.
manī mūždien valda nemiers un trauksme...ar medikamentiem tos tikai notušē neviss iznīcina....bet ai,kā gribētos eksistēt bez tiem.

es jau saprotu-ir obligāti jālieto,lai atkal nenokļūtu slimnīcā.....ne citu dēļ,bet sevis.

ar gadiem manas zināšanas par sevi ir tikai pilnveidojušās.un es spēju saprast savas nelaimes cēloņus,slimības norisi un gaitu,kur nestāvu kā novērotājs no malas,bet gan apzinājusies visas elles un dēmonus sevī.