īstie vārdi mīt klusumā

neciešams klusums
motori ausīs sprēgā
dun sirds...es apmulstu
biežāk tā sāk lēkāt..

nepieciešmas klusums
pret sienu bumba no kājām brēkā
ir mēness aptumsums
un velti-pēc tam ir viss kā senāk.

neizturams klusums
kad gaidu Tevi pustumsas ēnās
pat liekas ir sirdstriekas tuvums
Tu sastapta vairāk nenāc.

nepiespiests klusums,
aizejot,koki apkrauj lapu medaļām
neprāta dullums
dragrace īsti nelaikā
pirms acis atveru,aptveru,
kas ierāva dvēseli negaisā...

neaptverams klusums
es jūtu īstos vārdus
gribu teikt,bet tukšums
nekad nekur vairs neapklust.

tāds dzejolīts atradās manos krājumos,pilnajos blociņos...tas uzrakstīts diezgan pasen,kādus divus gadus atpakaļ.aptvēru savas jūtas un izteicu.