mana iekšējā pasaule var sabrukt vienā mirklī,jo tā plosīta un izmēģināta visādos eksperimentos..esmu tagad tālu no tā visa it kā,bet atceros un atceroties ir nelaba un laba sajūta.ir jāaizmirst viss-gan labais ,gan sliktais,bet to ir grūti atdalīt,tāpēc viss sajaucies un ir bezgaršīgs.katru reizi kā iepazīstu cilvēku,šaubos,ka neskars manu trauslo pasauli,ka neiebradās par dziļu...es baidos...un piekrītu tai,kura teikusi labāk ir lai Tevi mīl,nekā TU ...pieņemu,izmēģinu pagaidām ne vainas,bet varbūt uznāks vainas apziņa un būšu dziļi mēslainē,sabojājusi kādam cilvēkam dzīvi...nē,to es arī negribu.gribu būt,palikt atmiņā ,kā laba.