atcerējos kā mēs dzīvojām tur Rīgā,vienistabas dzīvoklītī un tās ne vienmēr ir patīkamas atmiņas....mūžīgā baurošana no patēva puses iedzina nedzēšamas traumas,es klusēju,bet ļott sāpēja viss.ir tikai taisnīgi,ka viņš nedzīvo vairs ar mums...kad redzu viņu,kad viņš atbrauc ciemos,tad viss atkal uzpeld un es jūtos bezpalīdzīga,trauksmaina un nemierīga.
dažreiz man ir sajūta,ka viņs manī ir iedēstījis sliktas saknes un es esmu spējīga citus sāpināt...no tā arī cēlies tas,ka baidos aizvainot citus,jo zinu ka tas sāp.taču man ir jāsaprot,ka ne visi ir tik trausli kā es un ka viņi var būt stiprāki un izciest daudz vairāk un samierināties ar mani kāda esmu jeb pieņemt.es ļott baidos-kāds uzzinās vēl,ka esmu ārstējusies un mainīs savu attieksmi,bet no otras puses negribu melot.es ļoti apbrīnoju drušku kā viņa drosmīgi ir par to uzrakstījusi veselu sleju kā ir būt slimam cilvēkam .tas palīdz apzināties,ka neesi viena šajā pasaulē...nezinu ko bez viņas darītu.Emmy,es priecājos,ka Tu man esi dota! :)