Tu par mani nezini neko.
Tu saldi guli man blakus. Vai Tu zini, kas es esmu? Tu domā, ka zini. Tu zini, kur un kā mēs iepazināmies, Tu esi redzējusi manu feisbuka profilu, seko man instagramā, Tu esi stikusi cilvēkus, kas uzdodas par maniem draugiem un radiniekiem. Tev šķiet, ka zini, kas notika ar maniem vecākiem; Tevi sevišķi nepārsteidz, ka nopirkām māju, pirms biji kaut reizi bijusi manā dzīvoklī. Tevi neizbrīna manas mantas, kas, šķiet, sastāv no nejauši salasītiem krāmiem sestdienas tirdziņā. Tevi neizbrīna, ka mēbeles ir gandrīz jaunas. Es maz biju mājās, tā es Tev teicu. Nepaspēja nolietoties, bet, to, kas bija nolietojies, es izmetu.
Tu esi redzējusi manu pasi, tā patiesi ir īsta. Mēs esam kopā šķērsojuši robežas dažādās eksotiskās vietās, neviens pat aci nav pamirkšķinājis.
Es reizēm pazūdu, un Tu jau arī neko nejautā, bet, ja jautātu, man būtu izskaidrojumi.
Tu nezini, ko es daru, kur eju, ar ko tiekos.
Tu nezini manu īsto vārdu; vārdu, kuru es jau sen esmu aizmirsis. Vārdu, kas rakstīts pasē, kurai jau sen beidzies termiņš.
Tu nezini dienu, kad pazudīšu un pazudīs visi, kurus kopīgi pazīstam. Jo viņi ir tikai manam piesegam.
Bet es neesmu fake. Es esmu īsts. Pat ļoti.
Tu saldi guli man blakus. Tu nenojaut briesmas.