Garastāvoklis:

curious

kāds stāsts. Varbūt mans?
Ja tu šo grasies lasīt, tad brīdinu, ka ir liela iespējamība tā autori pēc tam nolikt varbūt par pārāk muļķīgu, bērnišķīgu un banālu stāstījumu! Tomēr lūdzu tevi to nedarīt, jo centos cik spēju. Padomā, varbūt tev arī tā kādreiz ir bijis vai vēl jo projām ir? Droši izsakies, būšu tikai priecīga:)

Jūtos savādi... It kā gribas ar kādu parunāties, varbūt pat sākt krist kādam uz nerviem... Sajūta tāda it kā man būtu salauzta roka un tagad veselu mēnesi jādzīvo tikai ar vienu roku. Nepārprotiet - mani nav pametis draugs, lai gan varbūt tā izklausās. Gribot negribot atkal sāku aizdomāties par to, kur tad īsti ir mans neredzamais draugs? Es vēlētos, lai tas būtu tu, kuru es redzu gandrīz katru nedēļu, jau 11 gadus.
Šīs jūtas nav viegli izskaidrojamas, tādēļ cenšos par tām nedomāt. un, tomer pienāk tādi brīži kā šis un tad es jūtos taisni kā iepriekš teiktajā. Un kurā mirklī tad īsti tās kļuva tik neciešamas? Tas notika bez manas piekrišanas. Nu kāpēc mana nesavaldāmā zemapziņa nekad man nepaziņo par to ko grasās darīt? Kāpēc? Laikam jau šis jautājums ir pārāk smieklīgs.
Atceries, tu man kādreiz smejoties jautāji vai es sāku uztraukties tavā klātbūtnē. Bet es tikai turpināju spēlēties ar gredzenu,kas tobrīd bija man pirkstā un „nemaz neuztraucos”. Un kad tu apsēdies man blakus, jutos kā sastingusi. Neviena sakarīga doma vairs nenāca prātā. Un tev tas patika. Es zinu, ka patika. Kā tu mani mūžīgi kaitināji. Bet varbūt tas bija abpusēji, varbūt vēl tagad tā ir?
Es nespēju vien sagaidīt nākamo nedēļu, kad atkal tevi redzēšu. Lai gan tikai no tāluma, bet redzēšu. Un kad tu mani uzlūko, mani pārņem nepārvarama vēlēšanās tevi noskūpstīt. Kādēļ gan tu neļauj man piekļūt sev tuvāk? Vai tev bail? Dažreiz man pašai ir bail no šīm jūtām, nepārvaramām jūtām. Nav vērts pretoties, tas ir bezcerīgi.
Toreiz ieraudzīju tevi ar savādākām acīm, ar acīm kādām vēl jo projām uz tevi lūkojos. Vienmēr esmu vēlējusies zināt vai tu to jūti kad ar tevi runāju. Tu smējies par mani. Vai atceries? Toreiz es visu atlikušo dienu raudāju un vēlējos kaut tu zinātu kā man sāp. Tagad tas šķiet tik bērnišķīgi. Viss liekas tik pārlieku salds ar šīm pārcukurotajām jūtām.
Viens glāsts, viens maigs pieskāriens un jūtu kā tavas lūpas pieskaras manējām... un atkal tikai sapnis. Tik bezgala daudz sapņu, ka šķiet es pazūdu tajos un pārtāju eksistēt realitātē.
Nākošreiz. Nākošreiz es tev to pateikšu. Un tā visus šos gadus es gaidu nākošo reizi...