Tas sasaucas ar pēdējo dienu pārdomām, kāpēc mani tik ļoti ieinteresējis tas Vecpilsētas konkurss, ka es pie tā strādāju paralēli sesijai un visu pārējo rakstudarbu vietā. Pirmā atbilde bija: konkrēts mērķis, kas ir mazliet ārpus komforta stāvokļa, līdz ar to piespiež iespringt. Otra doma: ierobežojumi vienmēr veicina radošas, jaunas pieejas, kas ir sehr gut. Bet nu tad arī trešā: vai patiešām rakstot kādam konkrēti jūties brīvāks, kā rakstot anonīmai auditorijai?
Gan Vonnegūts, gan Kings uzsvēra nepieciešamību rakstīt kādai vienai personai. ("Write to please just one person. If you open a window and make love to the world, so to speak, your story will get pneumonia" - no Vonnegūta ievada Bagombo Snuff Box.) Esmu mēģinājis tā darīt, bet rezultāts nav mani apmierinājis - pārāk burtiski sekoju. Tagad pieeja ir cita - redzēsim čo i kak.
Un, nē, šī viena persona nevari būt tu pats - vismaz ne pastāvīgi. Pieriebjas, turklāt tas ierobežo, jo pamazām arvien labāk uzzini, kas tev patīk - un tad var sākties atražošana. Vismaz es citos redzu daudz plašākas variācijas iespējas. Var pamēģināt tā, var pamēģināt šitā. Protams, tas, kā redzam otru, jebkurā gadījumā ir paša atspulgs - tomēr vismaz caur zināmu filtru izlaists. Varbūt tāpēc arī labāk redzēt konkrētu cilvēku kā potenciālo lasītāju, jo iedomāts "ideālais lasītājs" ir, pirmkārt, bezpersonisks, otrkārt, tu pats. Šādi vismaz ir nepieciešamība iespringt. Tāpēc reizēm varētu būt veselīgi rakstīt, lai iepriecinātu kādu, kurš tev ir svešs vai pat nepieņemams. Lielāka iespringšana var dot lielākus augļus. Pēc tam gan jāatgriežas, lai saglabātu veselo saprātu.
(tas gan nenozīmē, ka es rakstu odu alkoholam. vai alkoholam vispār.)
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es šito te izteicienu saprotu/lietoju tā: rakstot es zinu, ka ir 1 gab. cilvēks, kurš varēs precīzi un nesaudzīgi piefiksēt, ja es blefoju/laižu pa virsu/vnk esmu stulba, un viņš man arī to pateiks. Kā arī pateiks, kas viņam patīk. Viņam tā pa lielam mani stāsti nav "vajadzīgi", bet ir pietiekami interesanti, lai izlasītu, un man ir personiski svarīgi, lai viņa reakcija būtu pozitīva. Tāda tā nekad līdz galam nav (tas arī svarīgi, bet nepatīkami ;)). Un gala versija nekad nav pietjūnēta viņa gaumei, bet atskaites punkts pastāv.
Bet vispār lai veicas, dabiskiski.
Bet vispār lai veicas, dabiskiski.
(Reply to this) (Thread)
|
Man gan tas parasti asociējies ar pārējo viedokļa lielāku vai mazāku piekāšanu un domu, lai viņam/-ai & tev pašam patiktu. Parasti tas ir cilvēks, ar kuru vibrē vienā ritmā un šāds uzstādījums galvenokārt ir prāta fokusēšanas vingrinājums, imo.
un paldies :)
un paldies :)
Nu nē, vispār. T.i., vibrēt vienā ritmā jā, pavilkties uz vienu un to pašu lasāmvielu nē. T.i., Hesi, Sartru utml viņš necieš, no Kinga baidās, dažus autorus, ko es uzskatu par mēslu, labprāt lasa, bet sakaujamies mēs par pilnīgāko triviaļņiku (tipa "Kurš nospēra Fandorinu/Artēmiju Faulu/Šerloku Holmsu").
Un ar stāstiem tas pats, The Final Turn, kas man pašai ļoti patīk, viņa vārdnīcā ir "tas pretīgais gabals", un es tur neko nevaru padarīt. Kā arī es vēl neesmu uzrakstījusi neko, kas būtu pāri atzīmei "šitais ir interesants gabals".
Mēs gan esam drusku pāri fāzei "es tevi ļoti mīlu un tāpēc man patīk viss, ko tu dari". Par fāzi "mēs esam pilnīgi vienādi, jeij!" vispār nerunāsim. ;)
Un ar stāstiem tas pats, The Final Turn, kas man pašai ļoti patīk, viņa vārdnīcā ir "tas pretīgais gabals", un es tur neko nevaru padarīt. Kā arī es vēl neesmu uzrakstījusi neko, kas būtu pāri atzīmei "šitais ir interesants gabals".
Mēs gan esam drusku pāri fāzei "es tevi ļoti mīlu un tāpēc man patīk viss, ko tu dari". Par fāzi "mēs esam pilnīgi vienādi, jeij!" vispār nerunāsim. ;)
|
Identiskas gaumes, imo, būtu aizdomīga & bīstama parādība :) Un kritiska attieksme, ja vien to var pamatot, dod vairāk izaugsmei. Kaut reizēm arī atzinība ir ne tikai patīkama, bet arī noderīga...
(Reply to this) (Parent)