Vienlaikus labojot var iekrist loopā, kad skrien pa riņķi, pa riņķi vien, ņemoties ar gabalu līdz būtībā nojūdzies un neko jaunu neiegūsti (& stāstu arī neuzlabo) + pagaidām es tīri objektīvi nespēju uzlabot līdz gribētajam (t.i., labam) līmenim + dažiem stāstiem vienkārši ir mazs potenciāls + tādējādi netiek attīstīts cits, ne mazāk noderīgs skillsets, kurš, novārtā pamests, ar laiku arī zūd.
Variants "abi kopā", tobiš, paralēli rakstīt vienu stāstu un labot otru, neiet krastā, jo vismaz man vajag pārcelties uz dzīvi rakstāmā/labojamā gabala pasaulē, lai pienācīgi pie tā strādātu. Un starp pasaulēm nav nemaz tik viegli lēkāt - vēl jo vairāk tāpēc, ka ir arī realitāte (?).
(protams, atbilde ir vienkārša: jāstrādā vairāk. bet uz galda stāv divi darbi, pie kuriem jāpiestrādā + divi, kuri prasa pilnīgu pārrakstīšanu - bet galvā/datorā ir paliela ideju čupa & rokas nereti tā vien niez uzrakstīt ko jaunu, kas pēc tam pievienojas labojamo/slīpējamo darbu kaudzei.)
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Varbūt vajag kaut kādu tādu formātu:
Raksti stāstu N, cīnies to uzlabojot, līdz liekas, ka sākas pārāk liela ņemšanās bez vajadzīgā efekta (proti, tikai tik daudz, kamēr vēl ir aptuvena skaidrība, kas tieši nav labi, un ko zini, ka un kā vajadzētu uzlabot).
Tad tiek ņemta lasīšanas informācijas absorbēšanas pauze, lai var iziet no N stāsta pasaules un savākt kaut kādu jaunu info.
Tad pieķeršanās jaunam stāstam M, tā labošana, līdz loģiskai sajēgai, un atkal nerakstīšanas pauze. Tad var atgriezties pie stāsta N, un varbūt pēc M rakstīšanas un divām lasīšanas pauzēm būs radusies kaut kāda apjēga un spēja paskatīties jaunām acīm uz stāstu N un to, kas tam pietrūkst.
Man nav ne mazākās nojausmas, vai šādai pieejai varētu būt kaut kāda jēga, bet radās pēkšņa vēlme iedziļināties problēmā.
Raksti stāstu N, cīnies to uzlabojot, līdz liekas, ka sākas pārāk liela ņemšanās bez vajadzīgā efekta (proti, tikai tik daudz, kamēr vēl ir aptuvena skaidrība, kas tieši nav labi, un ko zini, ka un kā vajadzētu uzlabot).
Tad tiek ņemta lasīšanas informācijas absorbēšanas pauze, lai var iziet no N stāsta pasaules un savākt kaut kādu jaunu info.
Tad pieķeršanās jaunam stāstam M, tā labošana, līdz loģiskai sajēgai, un atkal nerakstīšanas pauze. Tad var atgriezties pie stāsta N, un varbūt pēc M rakstīšanas un divām lasīšanas pauzēm būs radusies kaut kāda apjēga un spēja paskatīties jaunām acīm uz stāstu N un to, kas tam pietrūkst.
Man nav ne mazākās nojausmas, vai šādai pieejai varētu būt kaut kāda jēga, bet radās pēkšņa vēlme iedziļināties problēmā.
(Reply to this) (Thread)
|
Tas vrodje ir parastais formāts - tik problēma, ka parasti starp stāsta uzrakstīšanu un labošanu ir neliela pauze, lai izietu no tā pasaules un pēc tam varētu ar svaigu skatu pieķerties.
Sou, sanāk tā:
uzrakstīts N stāvoklī n1, galvā M (m0)
labojam N līdz sanāk iestrēgt (punkts n2)
m0 => m1
n2 => n3
(šeit rokas niez ķerties pie jauna stāsta - l0)
m1 => m2
l0 => l1
n3 => n4
m2 => m3
l1 => l2
(galvā sāk tapt jauns stāsts - k0)
Un maniem stāstiem parasti ir 5-6 revīzijas. see my point? :)
Sou, sanāk tā:
uzrakstīts N stāvoklī n1, galvā M (m0)
labojam N līdz sanāk iestrēgt (punkts n2)
m0 => m1
n2 => n3
(šeit rokas niez ķerties pie jauna stāsta - l0)
m1 => m2
l0 => l1
n3 => n4
m2 => m3
l1 => l2
(galvā sāk tapt jauns stāsts - k0)
Un maniem stāstiem parasti ir 5-6 revīzijas. see my point? :)
(Reply to this) (Parent)
Mana darba metode ir apmēram šāda:
uz kritikas grupu čerez ņemagu uzrakstu stāstu pēdējā brīdī (manos kriteros ir tā, ka rinda ir gara un negribas nokavēt iestāšanos + mans Uzticamais Lasītājs grib nākt vienā nedēļas porcijā ar mani)
pēc tam mēneša laikā salaboju tipa valodu/teikumus kaut kādā nebūt līmenī un izliekos, ka stāsta paša problēmu nav
pēc tam saņemu 10-20 kritikas un eju nošauties
pēc tam vismaz mēnesi domāju, kāpēc visi idioti/kāpēc es idiote/kur stāsts nogāja greizi/ko stāstā varētu salabot, lai būtu okei/kāda ir stāsta tēma (jautājums, atbilde, morāle, esence - sauc kā gribi) => es to daru šādā secībā, bet no visa tā tikai stāsta tēma ir būtisks faktors
pēc tam, kad izkristalizējas izpratne, "par ko" ir stāsts (viens teikums, bez palīgteikumiem), salaboju, izmetot ārā visu lieko un pieliekot klāt visu trūkstošo, plus pietjūnēju vārdu/teikumu gļukus, ko pamanījuši kritiķi (tas pēdējā kārtā)
pēc tam aizsūtu savam Uzticamajam Lasītājam, lai paskatās, vai tagad strādā, un salabo angleni
rinse, repeat līdz punktam, kurā viņam nav, par ko piesieties un/vai es mēģinu izplānot veidu, kā aizsūtīt viņam pa pastu bumbu
sūtu publicēšanai
aizmirstu līdz brīdim, kad (ja) kāds žurnāls atsūta personīgu kritiku, tad saprotu, ko vēl vajag labot, salaboju, rinse, repeat un atkal sūtu ārā
T.i., principā maniem stāstiem ir 1. drafts+minimāls tjūnings, 2. drafts un pieslīpēšana, kas manas valodas nezināšanas dēļ parasti ievelkas.
uz kritikas grupu čerez ņemagu uzrakstu stāstu pēdējā brīdī (manos kriteros ir tā, ka rinda ir gara un negribas nokavēt iestāšanos + mans Uzticamais Lasītājs grib nākt vienā nedēļas porcijā ar mani)
pēc tam mēneša laikā salaboju tipa valodu/teikumus kaut kādā nebūt līmenī un izliekos, ka stāsta paša problēmu nav
pēc tam saņemu 10-20 kritikas un eju nošauties
pēc tam vismaz mēnesi domāju, kāpēc visi idioti/kāpēc es idiote/kur stāsts nogāja greizi/ko stāstā varētu salabot, lai būtu okei/kāda ir stāsta tēma (jautājums, atbilde, morāle, esence - sauc kā gribi) => es to daru šādā secībā, bet no visa tā tikai stāsta tēma ir būtisks faktors
pēc tam, kad izkristalizējas izpratne, "par ko" ir stāsts (viens teikums, bez palīgteikumiem), salaboju, izmetot ārā visu lieko un pieliekot klāt visu trūkstošo, plus pietjūnēju vārdu/teikumu gļukus, ko pamanījuši kritiķi (tas pēdējā kārtā)
pēc tam aizsūtu savam Uzticamajam Lasītājam, lai paskatās, vai tagad strādā, un salabo angleni
rinse, repeat līdz punktam, kurā viņam nav, par ko piesieties un/vai es mēģinu izplānot veidu, kā aizsūtīt viņam pa pastu bumbu
sūtu publicēšanai
aizmirstu līdz brīdim, kad (ja) kāds žurnāls atsūta personīgu kritiku, tad saprotu, ko vēl vajag labot, salaboju, rinse, repeat un atkal sūtu ārā
T.i., principā maniem stāstiem ir 1. drafts+minimāls tjūnings, 2. drafts un pieslīpēšana, kas manas valodas nezināšanas dēļ parasti ievelkas.
(Reply to this) (Thread)
|
hmm, pirmās pāris revīzijas es parasti paturu pie sevis un uz āru dodu kādu trešo (neskaitot versijas, kurās ir tikai pirmās pāris sākuma rindkopas, jo es parasti izmēģinu kādus piecus stāsta sākšanas veidus, līdz noķeru tādu, kas pats tā vien lēkšo uz priekšu - vai arī nav vairāk laika čakarēties) - pārējais process ir līdzīgs ar dažām niansēm.
un es tos rinse/repeat es gan sauktu par jauniem draftiem, bet tas laikam tāpēc, lai revīziju skaits izklausās pieklājīgs :)
(tai mēneša starpā ņemies ar citiem stāstiem/romānu?)
un es tos rinse/repeat es gan sauktu par jauniem draftiem, bet tas laikam tāpēc, lai revīziju skaits izklausās pieklājīgs :)
(tai mēneša starpā ņemies ar citiem stāstiem/romānu?)
Nu, apmēram reizi mēnesī pienāk kriteru rinda ar histērisko stāsta rakstīšanu, un tajās atelpas dienās parasti romāns, jā. Bet reāli jau es esmu baigi iekavējusi tās pārrakstīšanas, tuvākā laika plāns ir tomēr iespringt un kaut ko izdarīt šajā virzienā.
P.S. Lieku stāstu kritikas grupā :)
P.S. Lieku stāstu kritikas grupā :)
(Reply to this) (Parent)
Nuu, mans "rinse/repeat" tiešām ir tikai ņemšanās ap atsevišķiem teikumiem, vārdu formulējumiem utt. - t.i., ir kādas piecas problēmzonas, kuras jāatrisina, nepārrakstot visu pārējo.
(Reply to this) (Parent)