te

Varbūt vajag kaut kādu tādu formātu:
Raksti stāstu N, cīnies to uzlabojot, līdz liekas, ka sākas pārāk liela ņemšanās bez vajadzīgā efekta (proti, tikai tik daudz, kamēr vēl ir aptuvena skaidrība, kas tieši nav labi, un ko zini, ka un kā vajadzētu uzlabot).

Tad tiek ņemta lasīšanas informācijas absorbēšanas pauze, lai var iziet no N stāsta pasaules un savākt kaut kādu jaunu info.

Tad pieķeršanās jaunam stāstam M, tā labošana, līdz loģiskai sajēgai, un atkal nerakstīšanas pauze. Tad var atgriezties pie stāsta N, un varbūt pēc M rakstīšanas un divām lasīšanas pauzēm būs radusies kaut kāda apjēga un spēja paskatīties jaunām acīm uz stāstu N un to, kas tam pietrūkst.

Man nav ne mazākās nojausmas, vai šādai pieejai varētu būt kaut kāda jēga, bet radās pēkšņa vēlme iedziļināties problēmā.

(Reply to this) (Thread)

Tas vrodje ir parastais formāts - tik problēma, ka parasti starp stāsta uzrakstīšanu un labošanu ir neliela pauze, lai izietu no tā pasaules un pēc tam varētu ar svaigu skatu pieķerties.

Sou, sanāk tā:
uzrakstīts N stāvoklī n1, galvā M (m0)
labojam N līdz sanāk iestrēgt (punkts n2)
m0 => m1
n2 => n3
(šeit rokas niez ķerties pie jauna stāsta - l0)
m1 => m2
l0 => l1
n3 => n4
m2 => m3
l1 => l2
(galvā sāk tapt jauns stāsts - k0)

Un maniem stāstiem parasti ir 5-6 revīzijas. see my point? :)

(Reply to this) (Parent)