12:12 am:
un vispār interesanti, ka divas no saistošākajām un interesantākajām grāmatām ever - Kerola Alises diloģija - absolūti neatbilst pašreizējās saistoša stāsta būvniecības principu teorijas pamatiem. kaut kāds savstarpēji saistīts sižeta skelets tur ir, taču Kerola pieeja bija: "here's how it started - awesome shit happened - here's how it ended." metasižets kalpo tikai kā eventu triggerotājs, un tajā iekšējā loģika pat ir lieka, ja eventi ir kruti (Kerolam gan bija ļoti laba iekšējā loģika).
Now, es piekrītu, ka ideālā gadījumā arī metasižetam ir jābūt savai, ar atsevišķajiem eventiem (iespējams) saistītai jēgai un tā atklāšanai, kā arī intereses noturēšanai ir svarīgs eventu spēka pakāpeniskums (& savstarpējai saistībai), lai pastiprinātu spriedzi un "ieiešanu" stāstā. taču I would argue, ka nepamatoti tiek izlaista "awesome shit" daļa vienādojumā. vai vienkārši "engaging shit". gaumes gan atšķiras, tāpēc pirms kaut ko rakstīt, katram pašam sev būtu jāatbild uz jautājumu: "vai es/iedomātais lasītājs
par to gribētu lasīt, ja autors būtu random džeks" (un pēc pabeigšanas: "vai tas, kas ir tapis, apmierinātu mani/iedomāto lasītāju, ja autors būtu random džeks"). otsjuda izriet Vonnegūta secinājums #7: "Write to please just one person. If you open a window and make love to the world, so to speak, your story will get pneumonia."
Comments
domāju, ka apgalvojums par Kerola stāsta būvniecības principu ir krietni pārspīlēts. galu galā, tas ir klasisks ceļa motīvs - Alise dodas ceļojumā, kura laikā secīgi sastop dažādus personāžus, iekuļas (atkal, secīgi) dažādās nepatikšanās, no kurām izkuļas un atgriežas atpakaļ mājās. to var elementāri analizēt no visādiem 20. gadsimta literatūras teorijas redzespunktiem, apsaukāt par iniciācijas procesu vai psihoanalītisku alegoriju pilnu sapni, bet tas IR visai tradicionālā veidā būvēts literārs darbs. vai tu gribēji pateikt to, ka mūsdienās viss ir kļuvis pilnīgi savādāks? tad tikpat labi tam var pretstatīt Odiseju, Donu Kihotu vai Ulisu
es šeit mazāk runāju par motīviem un paša stāsta skaidrojumiem - vispārīgām lietām -, kā par praktiskajiem uzbūves paņēmieniem, kas mūsdienu rietumu literatūrteorijā tiek uzskatīti par laba stāsta pamatnosacījumiem (kaut šeit es pārspīlēju). t.i., ka visiem mazajiem notikumiem jābūt savstarpēji cieši loģiski saistītiem un izrietošiem, turklāt jākalpo pamatsižetam ("nekā lieka" princips). turklāt tiem jābūt augošā intensitātē, lai neļautu atslābt lasītāja interesei.
Alisē vai donā Kihotā, vai Gulivera ceļojumos tādu precīzu, matemātisku uzbūvi grūti atrast, taču no tā darbi, manuprāt, nezaudē krutumu. Oliņu Boliņu Alise satiek pēc (vai pirms - neatceros) Marta zaķa, taču tikpat labi viņa to būtu varējusi satikt pirms (pēc) viņa vai nesatikt nemaz - nekas būtisks stāstā tādēļ nemainītos (ja neejam psihoanalītiskajā skaidrojumā). un tāda pieeja rakstīšanai mūsdienās ir slikts stils.
interesanti būtu dzirdēt to romānu nosaukumus, kuru sarakstīšana mūsdienās skaitās labais stils
no tiem, kas ir man rokas stiepiena attālumā: Makjuana "Sestdiena", Kunderas "Atvadu valsis", Nabokova "Lužina aizsardzība". tiesa, otra puse nav rakstīti pēc tik konkrētiem noteikumiem (vismaz tas nešķiet tik acīmredzami, kaut tur pamatā noteikti ir cita iekšējā loģika), tā kā, šķiet, es pārspīlēti par to cepos.
taču es to vairāk attiecināju uz iespaidu, kas gūts no teorētiskajiem pārspriedumiem.
Man vienmēr ir šķitis nāvīgi garlaicīgi analizēt literatūras vai mūzikas darbu uzbūvi, gluži tāpat kā skaitīt kalorijas ēdienos, taču es te saskatu dažas loģiskas kļūdas: pirmkārt, ja arī Alise Brīnumzemē tik ļoti neatbilst "mūsdienu stāsta veidošanas principiem", tad tikpat ļoti neatbilst tūkstošiem citu labu un aizraujošu grāmatu, tāpēc Alises pieminēšana šajā sakarā ir izteikti subjektīva; otrkārt, ja pareizi saprotu, tad tie principi apraksta kādu visai konkrētu stāsta ideju, tas ir, visai konkrētu literāru žanru, kuram neatbilst ne tikai tūkstošiem kādreiz sarakstīto labo un aizraujošo grāmatu, bet simtiem tūkstošu mūsdienās topošu romānu, kas nereti bieži vien tikai tāpēc arī top un tiek pamanīti, ka atklāj kādu jaunu vēstīšanas paņēmienu; bet treškārt, ja arī eksistē kādi literāri darbi, kas par 100 punktiem atbilst visiem mūsdienīgajiem principiem, no tā taču nekādi loģiski neizriet, ka tie ir labi romāni, bet gan tikai tas, ka tie atbilst visiem mūsdienīgajiem principiem. Un lasītājam jau nu ir galīgi vienalga, gluži tāpat kā mani absolūti neinteresē, cik perfekti saskaņotas ir Bēthovena trešās simfonijas daļas, to uzbūve, harmonijas un ilgumi.
protams, protams, taču - man ir tīri profesionāli savtīga interese domāt par uzbūvi un veidošanas paņēmieniem. tas ir kā savdabīgs safety net.
bet Alise Brīnumzemē aizsāka to domu ķēdi, tāpēc to pieminēju. šis tomēr nav traktāts.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}