te

peacemaker @ 12:12 am: un vispār interesanti, ka divas no saistošākajām un interesantākajām grāmatām ever - Kerola Alises diloģija - absolūti neatbilst pašreizējās saistoša stāsta būvniecības principu teorijas pamatiem. kaut kāds savstarpēji saistīts sižeta skelets tur ir, taču Kerola pieeja bija: "here's how it started - awesome shit happened - here's how it ended." metasižets kalpo tikai kā eventu triggerotājs, un tajā iekšējā loģika pat ir lieka, ja eventi ir kruti (Kerolam gan bija ļoti laba iekšējā loģika).

Now, es piekrītu, ka ideālā gadījumā arī metasižetam ir jābūt savai, ar atsevišķajiem eventiem (iespējams) saistītai jēgai un tā atklāšanai, kā arī intereses noturēšanai ir svarīgs eventu spēka pakāpeniskums (& savstarpējai saistībai), lai pastiprinātu spriedzi un "ieiešanu" stāstā. taču I would argue, ka nepamatoti tiek izlaista "awesome shit" daļa vienādojumā. vai vienkārši "engaging shit". gaumes gan atšķiras, tāpēc pirms kaut ko rakstīt, katram pašam sev būtu jāatbild uz jautājumu: "vai es/iedomātais lasītājs par to gribētu lasīt, ja autors būtu random džeks" (un pēc pabeigšanas: "vai tas, kas ir tapis, apmierinātu mani/iedomāto lasītāju, ja autors būtu random džeks"). otsjuda izriet Vonnegūta secinājums #7: "Write to please just one person. If you open a window and make love to the world, so to speak, your story will get pneumonia."