te

muļķīgas ir lasītāju iedomas, ka sci-fi literatūra ir PAR NĀKOTNI. tas ir konkrēts literārs žanrs, kas runā par 20. gadsimtu un tā problēmām - humānismu, zinātnes ētiku, psiholoģiju. grāmatas darbības laika izcelšana par 20 gadiem vai 20 gadsimtiem uz priekšu ir tikai literārs paņēmiens, un pat tad, ja autors cenšas ievērot kaut kādu loģiku un "faktoloģisko precizitāti", arī tas ir tikai "tāds paņēmiens", bet grāmata nav par to, grāmata ir par 20. gadsimta cilvēka iekšējo pasauli, kurā ietilpst visas šīs erotiskās fantāzijas par nākotni.

ja kāds vēl joprojām ko tādu raksta, tad tā ir tikai kultūras artefaktu inerce

(Reply to this) (Thread)

Skarbi teikts. Manuprāt, visu sci-fi tomēr nevar īsti mest pār vienu kārti. Jā, ir autori, kas ar fantastikas paņēmieniem cenšas runāt par savu laiku, taču netrūkst arī tādu (Lems, Bredberijs, Saimaks u.t.t.), kuri raksta par vispārcilvēcīgām vērtībām, jo tās fantastiskos settingos izpaužas visspilgtāk. Psiholoģiskā fantastika pretstatā sociālajai fantastikai, par kuru tu runā. Un, protams, visvairāk sci-fi ir pliks trešs, kur raksta par kosmosa kuģu cīņām, jo tas ir kruti.

Sociālā fantastika patiešām ir vēsturiski diezgan konkrēti iezīmēts žanrs (kaut vairāk, imo, asociējas ar 19.gs. beigām - pēc tam ar to nodarbojās tikai atsevišķi rakstnieki, kuri turklāt pamatā nebija fantasti), bet abi pārējie nebūt nav savu laiku nokalpojuši un tiks rakstīti vēl ilgi.

(Reply to this) (Parent)