te

[info]peacemaker @ 08:42 pm: Saku lasīt Lema 'Magelāna mākoni' un atklāju, ka joprojām dusmās griežu zobus, kad autoram sagribas uzsvērt aprakstītā laika tālumu un pārsteigt lasītāju ar bezjēgā ieblieztām varoņu pārdomām vai sarunām par pagātni, kas nez kāpēc 90 procentos gadījumu ir 20.gs. 'Kā mēdza teikt 20.gs...', 'Lasīju, ka 20.gs. cilvēki...' 'Tas ir 20.gs. ieradums...' A romāna darbība notiek 32.gs. Čo ta neatceros, kad pēdējo reizi būtu pieminējis piedrāzta 9.gs. cilvēku paradumus.

Pats par sevi tāds iestarpinājums nebūtu nekas traģisks, jo fantastikā bezjēdzīgas pasāžas, kuras jebkurā citā žanrā redaktors momentā liktu izsvītrot, parasti veido vismaz pusi grāmatas. Taču, kad vienu un to pašu paņēmienu lieto katrs otrais autors, tas sāk kaitināt. Turklāt neatceros, ka pat bērnībā, kad fantastika man nereti bija brokastu, pusdienu un vakariņu vietā, tas būtu radījis citas emocijas.

Un kas ir tās sci-fi tradīcijas, kas krīt uz nerviem Tev, dārgais emuāra lasītāj?

Reply

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:
Powered by Sviesta Ciba