te

Nekad neesmu sapratis cilvēku apvainošanos, par to, ka viņi netiek uz ielas pasviecināti. Like, ja tu dodies savās darīšanās, nafig tev būtu jāapstājas un pus stundu jāpļāpā par neko ar kaut kādu random purnu, kuram neaiziet, ka, ja jau tu gadu neesi ar viņu kontaktējies, tam iespējams ir kāds pamats, proti, tu negribi to idiņu redzēt.
Bet nē - vairumā gadījumu tās sarunas beidzas pēc vienas formulas:

- Čau! Sen neredzēts!
- Čau! Jā, tu arī! Kaut kā nav sanācis... **neveikls smaidiņš**
- Kā iet?
- Labi, un tev?
- Jā, vroģe, tā neko.
- Klau, es tagad nevaru filozofēt par esamības jēgu - moš' vēlāk sazvanāmies un iedzeram kādu alu?
- Davaj!
- Davaj!!!

Un, protams, nekāda zvana nav, seko gadu ilga pauze, pēc kuras atkārtojas tas pats scenārijs. Cilvēki ir paredzami un ar kaitinošu tieksmi apvainoties par niekiem. So fuck 'em! Cheers!

(Reply to this) (Thread)

vot, šitas labs :D
tieši tā tas notiek

(Reply to this) (Parent)

Pēc shēmas sanāk, ka tu tomēr sasveicinies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Runā, ka uz svešu sveicienu neatbildēt neesot pieklājīgi. So neizvairos.
Pats gan nekad nevienu īpaši necenšos uz ielas sveicināt un izklaidēt ar savu bazaru.

(Reply to this) (Parent)

Reiz es beigu piedāvājumu uztvēru nopietni. Pietika ar pāris nedēļām, lai sarunātu abiem pieņemamu laiku. Tad nu es vakarā gaidu kaut kur centrā, līdz vairs nevaru izturēt un zvanu tam čuvakam. "O, čau, zini, es esmu Siguldā! Moš sarunājam uz kādu citu reizi?"

(Reply to this) (Parent)