: par L.
Šoreiz es neslēpšos aiz iniciāļiem un izdomājumiem: stāsts ir par Latviju. Ne Rīgu un cilvēkiem, ne mežiem un mazpilsētām, bet dzimto zemes pleķi, vienīgo, kuru esmu tuvumā iepazinis visām savām maņām.
Tuvākā iepazīšanās parasti bija vasarā. Ziemā viss apsnidzis atpūšas, bet pavasarī un rudenī zemei sanāca tikai steigšus pārskriet pāri. Toties vasarā dobēs un vagās pagāja labākā dienas puse, rušinot zemi līdz nagu aplaušanai.
Taču tā arvien ir tikai virskārta. Pat īpaši sausās un karstās vasarās agrāk vai vēlāk aizraksies pie vēsas un mitrinošas zemes, no kuras pat pirkstus negribēsi laukā celt. Celsi gan vienalga, jo ikviena vaga šķiet garāka par mūžībā, un tās kaimiņienes nekautrēsies nākamajā rītā izsmiet lēnīgumu.
Tomēr vaga nekad nebija pat ne pusē, kad darbs kļuva smagāks. Agrāko prieku par dziļumā paslepto dzīvību nomainīja niknums par virspuses cietumu, kuram katrreiz no jauna jāsitas cauri. Darbs bija vientuļš un vienmuļš, kaulos spieda vēlme piecelties un aiziet, ko beigās arī izdarīju.
Toties vasarā ir silts. Tas arī viss, ko mums patiesībā vajag: mazliet zemes, mazliet lietus, mazliet saules. Tad raksim gan dziļumā, gan tālumā. Varbūt kaut kad pat pasauli uzraksim.
Tags: paziņas & iedomas
Šoreiz es neslēpšos aiz iniciāļiem un izdomājumiem: stāsts ir par Latviju. Ne Rīgu un cilvēkiem, ne mežiem un mazpilsētām, bet dzimto zemes pleķi, vienīgo, kuru esmu tuvumā iepazinis visām savām maņām.
Tuvākā iepazīšanās parasti bija vasarā. Ziemā viss apsnidzis atpūšas, bet pavasarī un rudenī zemei sanāca tikai steigšus pārskriet pāri. Toties vasarā dobēs un vagās pagāja labākā dienas puse, rušinot zemi līdz nagu aplaušanai.
Taču tā arvien ir tikai virskārta. Pat īpaši sausās un karstās vasarās agrāk vai vēlāk aizraksies pie vēsas un mitrinošas zemes, no kuras pat pirkstus negribēsi laukā celt. Celsi gan vienalga, jo ikviena vaga šķiet garāka par mūžībā, un tās kaimiņienes nekautrēsies nākamajā rītā izsmiet lēnīgumu.
Tomēr vaga nekad nebija pat ne pusē, kad darbs kļuva smagāks. Agrāko prieku par dziļumā paslepto dzīvību nomainīja niknums par virspuses cietumu, kuram katrreiz no jauna jāsitas cauri. Darbs bija vientuļš un vienmuļš, kaulos spieda vēlme piecelties un aiziet, ko beigās arī izdarīju.
Toties vasarā ir silts. Tas arī viss, ko mums patiesībā vajag: mazliet zemes, mazliet lietus, mazliet saules. Tad raksim gan dziļumā, gan tālumā. Varbūt kaut kad pat pasauli uzraksim.
Tags: paziņas & iedomas
: par M.
M. ir mūsdienu Mīdass. Viņa izglītība, izolētība un cinisms visu tvērienā ietikušo pārvērš - pavisam vienkārši - mēslos. Tā nu viņš dzīvo pašgāztā vezuma vidū un reizēm pat smaida, priecājoties par dārgajām drebēm, kas pasargā no pārvērtībām.
Ja kāds no jums viņu satiek, iesaku iet vien tālāk savu ceļu: mēsliem var iziet cauri un tad nomazgāt, bet aizkavēšanās pārmaiņu var arī nepamanīt. Un tad būs sūdi vagā.
Tags: paziņas & iedomas
M. ir mūsdienu Mīdass. Viņa izglītība, izolētība un cinisms visu tvērienā ietikušo pārvērš - pavisam vienkārši - mēslos. Tā nu viņš dzīvo pašgāztā vezuma vidū un reizēm pat smaida, priecājoties par dārgajām drebēm, kas pasargā no pārvērtībām.
Ja kāds no jums viņu satiek, iesaku iet vien tālāk savu ceļu: mēsliem var iziet cauri un tad nomazgāt, bet aizkavēšanās pārmaiņu var arī nepamanīt. Un tad būs sūdi vagā.
Tags: paziņas & iedomas
: par N.
Vietējā avīzē reiz uzdūros šitādai ziņai: "Ciemā N. bez vēsts pazudusi 48 gadus vecā trīs bērnu māte N. N. ar jaunāko dēlu, četrpadsmitgadnieku N. Notikušo pamanīja kaimiņi, kurus N. mājās aizvadīja satraukums par skursteņa klusēšanu jau trešo dienu no vietas par spīti janvāra salam. Tur viņi atrada sievietes vīru un abus vecākos pāra bērnus, bet dārzā - nosalušo N. N. tēvu. Visi dzīvie bija smagā reibuma stāvoklī, un nespēja neko pateikt par N. un viņas dēla iespējamo atrašanās vietu. Tagad viņi nogādāti slimnīca. N. rajona policija cer uz vietējo iedzīvotāju palīdzību arī bez vēsts pazudušo atrašanā, kurus kaimiņi raksturo kā "nelaimīgus, bet vienmēr izpalīdzīgus" cilvēkus."
Mūsu ciemā tovakar notikumu daudzviet pieminēja pie vakariņu galda, taču drīz vien to atlika kopīgajā atmiņu lādē, sarunās izvelkot tikai N. mājas garāmbraukšanas reizēs.
Gan sieviete, gan viņas dēls joprojām tiek diezgan bieži pamanīti te vienā, te otrā vietā, taču viņiem aizvien izrādās pavisam cits vārds un cita seja.
Tags: paziņas & iedomas
Vietējā avīzē reiz uzdūros šitādai ziņai: "Ciemā N. bez vēsts pazudusi 48 gadus vecā trīs bērnu māte N. N. ar jaunāko dēlu, četrpadsmitgadnieku N. Notikušo pamanīja kaimiņi, kurus N. mājās aizvadīja satraukums par skursteņa klusēšanu jau trešo dienu no vietas par spīti janvāra salam. Tur viņi atrada sievietes vīru un abus vecākos pāra bērnus, bet dārzā - nosalušo N. N. tēvu. Visi dzīvie bija smagā reibuma stāvoklī, un nespēja neko pateikt par N. un viņas dēla iespējamo atrašanās vietu. Tagad viņi nogādāti slimnīca. N. rajona policija cer uz vietējo iedzīvotāju palīdzību arī bez vēsts pazudušo atrašanā, kurus kaimiņi raksturo kā "nelaimīgus, bet vienmēr izpalīdzīgus" cilvēkus."
Mūsu ciemā tovakar notikumu daudzviet pieminēja pie vakariņu galda, taču drīz vien to atlika kopīgajā atmiņu lādē, sarunās izvelkot tikai N. mājas garāmbraukšanas reizēs.
Gan sieviete, gan viņas dēls joprojām tiek diezgan bieži pamanīti te vienā, te otrā vietā, taču viņiem aizvien izrādās pavisam cits vārds un cita seja.
Tags: paziņas & iedomas
: par O.
Pirms pāris gadiem ietrāpījos blakusciemā N. tādās vai citādās darīšanās. Tās visas no prāta iztīrīja gājiens garām bijušā klasesbiedra O. mājai ar atmiņām par kopīgajām futbola, basketbola un pārējām, ēēē, spēlēm.
Mājas durvis bija vaļā kā vienmēr, taču paša O. tur vairs nebija. Gaitenī mani sagaidīja viņa tēvs, rokās turot izplestu, nupat izmazgātu palagu. Virs galvas stiepās veļas auklu krusti ar smagām drēbēm, nāsīs spiedās mitruma un citronu smaržas sajaukums. "O, sveicināts!" O. papus iesaucās, tomēr palagu no rokām neizlaida. Viņš bija jelgavnieks - tas man jau bērnībā iemācīja nebrīnīties par kultūru atšķirībām.
Pēc sasveicināšanās uzreiz sākās stāsts par O., kurš pēc pārcelšanās uz Rīgu majās tikpat kā nerādījās, vienīgais dēls, bet par vecākiem, šķiet, aizmirsis pavisam, nav pat atbraucis uz mammas dzimšanas dienu, kaut dzīve viņai tāpat smaga. Pludinot vārdus gaitenī, viņš, šķiet, neapzināti locīja kopā palagu kā citi tītu stāstu kodaļā.
Es stāvēju un klausījos, satraucoties par pareizajām kāju, roku un ausu kustībām. Mēģināju ar to visu piekrītoši māt, kaut paša O. versijā stāsts būtu daudz interesantāks un smieklīgāks - varbūt pat klausāms.
Beidzot O. papus nopūtās un ar strauju kustību atkal atpleta palagu, iesitot gaiteņa gaisā un manā sejā ūdens pilīšu mākoni. "Ko nu es tev par to stāstīšu," viņš teica. "Labāk ļaušu iet, tev droši vien te darīšanas. Pasveicini mammu no mums - un ienāc vēl kādreiz - pateikšu, lai O. piezvana, kad nu viņš te iegriezīsies. Par tevi mēs visi te priecājamies; lasām rakstus avīzē un lepojamies, ka pazīstam."
Es pasmaidīju, atvadījos un aizgāju, prātā atbalsojoties pēdējiem vārdiem. "Tas tāpēc, ka neviens no jums nav mani audzinājis," īstā atbilde galvā ienāca tikai šķērsielā, bet es turpināju iet, labi zinot, ka pat O. mājas gaitenī tā nespētu izmainīt viņu iedomas.
Tags: paziņas & iedomas
Pirms pāris gadiem ietrāpījos blakusciemā N. tādās vai citādās darīšanās. Tās visas no prāta iztīrīja gājiens garām bijušā klasesbiedra O. mājai ar atmiņām par kopīgajām futbola, basketbola un pārējām, ēēē, spēlēm.
Mājas durvis bija vaļā kā vienmēr, taču paša O. tur vairs nebija. Gaitenī mani sagaidīja viņa tēvs, rokās turot izplestu, nupat izmazgātu palagu. Virs galvas stiepās veļas auklu krusti ar smagām drēbēm, nāsīs spiedās mitruma un citronu smaržas sajaukums. "O, sveicināts!" O. papus iesaucās, tomēr palagu no rokām neizlaida. Viņš bija jelgavnieks - tas man jau bērnībā iemācīja nebrīnīties par kultūru atšķirībām.
Pēc sasveicināšanās uzreiz sākās stāsts par O., kurš pēc pārcelšanās uz Rīgu majās tikpat kā nerādījās, vienīgais dēls, bet par vecākiem, šķiet, aizmirsis pavisam, nav pat atbraucis uz mammas dzimšanas dienu, kaut dzīve viņai tāpat smaga. Pludinot vārdus gaitenī, viņš, šķiet, neapzināti locīja kopā palagu kā citi tītu stāstu kodaļā.
Es stāvēju un klausījos, satraucoties par pareizajām kāju, roku un ausu kustībām. Mēģināju ar to visu piekrītoši māt, kaut paša O. versijā stāsts būtu daudz interesantāks un smieklīgāks - varbūt pat klausāms.
Beidzot O. papus nopūtās un ar strauju kustību atkal atpleta palagu, iesitot gaiteņa gaisā un manā sejā ūdens pilīšu mākoni. "Ko nu es tev par to stāstīšu," viņš teica. "Labāk ļaušu iet, tev droši vien te darīšanas. Pasveicini mammu no mums - un ienāc vēl kādreiz - pateikšu, lai O. piezvana, kad nu viņš te iegriezīsies. Par tevi mēs visi te priecājamies; lasām rakstus avīzē un lepojamies, ka pazīstam."
Es pasmaidīju, atvadījos un aizgāju, prātā atbalsojoties pēdējiem vārdiem. "Tas tāpēc, ka neviens no jums nav mani audzinājis," īstā atbilde galvā ienāca tikai šķērsielā, bet es turpināju iet, labi zinot, ka pat O. mājas gaitenī tā nespētu izmainīt viņu iedomas.
Tags: paziņas & iedomas
:
bet bļadstva vispār kaukāda: pirmos astoņus rakstīšanas gadus aktīvi mēģināju uztaisīt savu stilu, tagad tikpat aktīvi (bet daudz nesekmīgāk) mēģinu no tā atbrīvoties.