: Čaks Klostermans - IV
Par sevi, mīļoto, pop/rokkultūras apskatnieki bieži mēdz rakstīt ne mazāk par raksta subjektu. Iespējams, tas saistīts ar pop/rokkultūras trulo tukšumu, kas apgrūtina "taisnu" aprakstīšanu, iespējams, tas pats tukšums pievilina līdzīga rakstura interesentus. Ja kāds ir gatavs desmitiem stundu veltīt muzikālas masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem, visnotaļ loģiski, ka smadzeņu masturbēšanas daļa viņam ir vismaz Ventspils lielumā. Arī Čakam Klostermanam ir līdzīga problēma, tiesa, atšķaidīta ar jūtamu devu pašironijas un patiesu interesi par masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem. Slimošanas laikā tāds maisījums rosina līdzīgu atkarību kā reibumā ieslēgts VH1. Grāmatas esejas par Britniju, Radiohead, pirātismu, olimpiskajām spēlēm un citām tādām lietām izrāvu pāris reti ilgos piesēdienos. Viduvējais (kaut pārsteidzošā kārtā ne-drausmīgais) stāsts grāmatas noslēgumā gan prasīja krietni lielāku gribas piepūli, bet tas vienalga arī bija tikai tāds pielikums.
Pa manam, pielikuma vērtē bija visa otrā puse grāmatas. To lielākoties veido vieglā zāles/alkohola hājā rakstīti viedokļi žurnālam "Esquire" par kulturālām problēmām, kur autors teikuma beigās regulāri aizmirst iepriekš aizsākto domu, jo ir pamanījis kāda joka iespēju, un pēdējos gados jau kļuvis pārāk slavens, lai pārlasītu uzrakstīto. Savukārt grāmatas pirmā pusē ir raksti par pop/rokmūziku un piesaistīto kultūru - labāki un smiekīgāki par visiem citiem pēdējos gados lasītajiem. Kvalitātes ziņā daļa droši var stāvēt līdzās "New Yorker" esejām, taču šeit bonusā nāk vēl arī tēmai ideāli piemērota nepiespiestība, kas vēl nav pāraugusi pohujā. Ja kaut kur internetos var atrast palētu e-grāmatu tikai ar esejām par pop/rokkultūras neparastākajām izpausmēm (gotiem Disnejlendā, kavergrupām u.t.t.), silti iesaku. Citādi varbūt ir vērts drīzāk ieskatīties (viegli novecojušajā) Klostermana visdižākajā pārdoklī "Sex, Drugs & Cocoa Puffs".
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
Par sevi, mīļoto, pop/rokkultūras apskatnieki bieži mēdz rakstīt ne mazāk par raksta subjektu. Iespējams, tas saistīts ar pop/rokkultūras trulo tukšumu, kas apgrūtina "taisnu" aprakstīšanu, iespējams, tas pats tukšums pievilina līdzīga rakstura interesentus. Ja kāds ir gatavs desmitiem stundu veltīt muzikālas masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem, visnotaļ loģiski, ka smadzeņu masturbēšanas daļa viņam ir vismaz Ventspils lielumā. Arī Čakam Klostermanam ir līdzīga problēma, tiesa, atšķaidīta ar jūtamu devu pašironijas un patiesu interesi par masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem. Slimošanas laikā tāds maisījums rosina līdzīgu atkarību kā reibumā ieslēgts VH1. Grāmatas esejas par Britniju, Radiohead, pirātismu, olimpiskajām spēlēm un citām tādām lietām izrāvu pāris reti ilgos piesēdienos. Viduvējais (kaut pārsteidzošā kārtā ne-drausmīgais) stāsts grāmatas noslēgumā gan prasīja krietni lielāku gribas piepūli, bet tas vienalga arī bija tikai tāds pielikums.
Pa manam, pielikuma vērtē bija visa otrā puse grāmatas. To lielākoties veido vieglā zāles/alkohola hājā rakstīti viedokļi žurnālam "Esquire" par kulturālām problēmām, kur autors teikuma beigās regulāri aizmirst iepriekš aizsākto domu, jo ir pamanījis kāda joka iespēju, un pēdējos gados jau kļuvis pārāk slavens, lai pārlasītu uzrakstīto. Savukārt grāmatas pirmā pusē ir raksti par pop/rokmūziku un piesaistīto kultūru - labāki un smiekīgāki par visiem citiem pēdējos gados lasītajiem. Kvalitātes ziņā daļa droši var stāvēt līdzās "New Yorker" esejām, taču šeit bonusā nāk vēl arī tēmai ideāli piemērota nepiespiestība, kas vēl nav pāraugusi pohujā. Ja kaut kur internetos var atrast palētu e-grāmatu tikai ar esejām par pop/rokkultūras neparastākajām izpausmēm (gotiem Disnejlendā, kavergrupām u.t.t.), silti iesaku. Citādi varbūt ir vērts drīzāk ieskatīties (viegli novecojušajā) Klostermana visdižākajā pārdoklī "Sex, Drugs & Cocoa Puffs".
Tags: amerika, divās rindkopās, nonfic
: par C.
Netālu no mana dzimtās vietas bija kāds pārsimts cilvēku miests C. Bērnībā, deviņdesmitajos, tā šķita kā pavisam cita, pārpārēm eksotiska pasaule. Cilvēki audzēja nūtrijas, tītarus, rapšus un citas lietas ar tikpat savādiem nosaukumiem, par kuru izskatu man nebija ne mazākās nojausmas. Runāja, ka daži sagrābušies kredītus, lai apmaksātu savu ņemšanos un tikpat strauji arī nogājuši dibenā. Citi - lielākā daļa - darbojās uzmanīgi, bailīgi, labākajā gadījumā nopērkot kādu pārīti fazānu un apsējot daždesmit kvadrātmetru pleķīti ar magonēm. Konkrētie dzīvnieki un augi mainījās bieži, jo ik pa laikam paklīda baumas, ka īstā nauda, redz, ir tur. Katru reizi tur aizstaigājot, lauki un pagalmi šķita mainījušies. Bagātības ienākšanu nevienā sētā gan neredzēju.
Mums tas lielākoties apmeta līkumu. Mēs dzīvojām katupeļu pasaulē, kartupeļus audzējām, pārdevām un pārstrādājām kartupeļu cietē un citos kartupeļu izstrādājumos. Ražas novākšanas laikā skola vienmēr bija pustukša. Ar vistām, cūkām un parastajiem lauku zaļumiem pret badu bijām nodrošinājušies, un C. bija tik tālu, ka līdz mums viņu idejas atnāca drīzāk komiski pustrakas nekā tālredzīgas vai oriģinālas.
Tagad, protams, ir 21. gadsimts, un tas viss ir mēmā vēsture. Kad tagad ierodos taipusē, vairs nevaru atšķirt C. no pārējās apkārtnes. Nav dzirdami ne tītari, ne paipalas, tikai tā pati rezignētā sūkstīšanās, kas visur.
Varbūt esmu par tālu, lai sadzirdētu klusās zvēru balsis (nūtrijas nekad nav izcēlušās ar vokālo talantu), bet varbūt C. vienmēr ir bijusi tikai manos sapņos, no baumu druskām uzbūvēta greizo spoguļu pasaule. Vairs jau neuzzināšu.
Tags: paziņas & iedomas
Netālu no mana dzimtās vietas bija kāds pārsimts cilvēku miests C. Bērnībā, deviņdesmitajos, tā šķita kā pavisam cita, pārpārēm eksotiska pasaule. Cilvēki audzēja nūtrijas, tītarus, rapšus un citas lietas ar tikpat savādiem nosaukumiem, par kuru izskatu man nebija ne mazākās nojausmas. Runāja, ka daži sagrābušies kredītus, lai apmaksātu savu ņemšanos un tikpat strauji arī nogājuši dibenā. Citi - lielākā daļa - darbojās uzmanīgi, bailīgi, labākajā gadījumā nopērkot kādu pārīti fazānu un apsējot daždesmit kvadrātmetru pleķīti ar magonēm. Konkrētie dzīvnieki un augi mainījās bieži, jo ik pa laikam paklīda baumas, ka īstā nauda, redz, ir tur. Katru reizi tur aizstaigājot, lauki un pagalmi šķita mainījušies. Bagātības ienākšanu nevienā sētā gan neredzēju.
Mums tas lielākoties apmeta līkumu. Mēs dzīvojām katupeļu pasaulē, kartupeļus audzējām, pārdevām un pārstrādājām kartupeļu cietē un citos kartupeļu izstrādājumos. Ražas novākšanas laikā skola vienmēr bija pustukša. Ar vistām, cūkām un parastajiem lauku zaļumiem pret badu bijām nodrošinājušies, un C. bija tik tālu, ka līdz mums viņu idejas atnāca drīzāk komiski pustrakas nekā tālredzīgas vai oriģinālas.
Tagad, protams, ir 21. gadsimts, un tas viss ir mēmā vēsture. Kad tagad ierodos taipusē, vairs nevaru atšķirt C. no pārējās apkārtnes. Nav dzirdami ne tītari, ne paipalas, tikai tā pati rezignētā sūkstīšanās, kas visur.
Varbūt esmu par tālu, lai sadzirdētu klusās zvēru balsis (nūtrijas nekad nav izcēlušās ar vokālo talantu), bet varbūt C. vienmēr ir bijusi tikai manos sapņos, no baumu druskām uzbūvēta greizo spoguļu pasaule. Vairs jau neuzzināšu.
Tags: paziņas & iedomas