: Annie Dillard - The Maytrees
Dilārdas lasīšana brīžiem vairāk atgādina darbu vai skatīšanos okeānā: teikumi skan skaisti un tā kā šķiet jēgpilni, taču lappuses apakšā attopies, ka pagājuši jau desmit gadi, un tev nav ne mazākās nojausmas, kā esi pamanījies tos palaist garām. Tāpat arī stāstā. Vari pārlasīt, pēc katra teikuma iedurot smadzenēs adatu, lai saglabātu koncentrēšanos, bet vari arī piekāst visu un ļaut viļņiem laisties pāri. Autore atbalsta pirmo pieeju ar nelielu izmaiņu: pēc katra teikuma vēlams uzkāpt kādas kāpas augšā un stundu skatīties uz jūru, tāpat kā to pēc vīra zaudēšanas sāk darīt romāna protagoniste. Viņai tas dod milimetru apskaidrotības četrdesmit gados, bet ar to pietiek, lai skaidrība lītu pāri malām - cilvēki tak ir vēl daudzkārt mazāki.
Protams, es to nedarīju. Lasīju grāmatu vilcienā, un man šķiet, ka līdzbraucēji nesaprastu kāpelēšanu pa soliem. Reizēm vaikstījos, kad šķietami sarijos ūdeni, citreiz patiešām nācās pacelt galvu un skatīties uz neredzamo jūru aiz loga. Līdzīgi kā ar Ābeli, taču ar labvēlīgāku proporciju. Te vairāk vietas elpošanai, un straume tomēr visu laiku sagādā jaunu ūdeni, neļauj tam sastāvēties un sasmakt. Lasīju, ka no ~1200 lappusēm romāns saīsināts līdz pašreizējām 150+. Tāpēc stāsts ir visnotaļ maktens - vesela bohēmistu komūna tajā dzīvo uz smiltīm, pamanās tajā pavadīt piecdesmit gadus, dēls izaug un pamet vecākus, gargabalu dzejnieks pāriet no vienas sievas pie otras, pie trešās, smiltis kustās, dzīves mainās - taču izstāstīts uzvilnījumos. Te dažas ainas, tur, piecus gadus vēlāk, vēl dažas. Iekšējā loģika tomēr lielākoties saglabājās. Tāpat kā iekšējs satraukums, jūtot smilšu slīdēšanu zem kājām un visu veco baiļu viļņa atgriešanos. Ja vēl nebūtu moralizēšanas un vairāk peldošo baļķēnu, pie kuriem pieķerties...
PM aizpeld līdz B
Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
Dilārdas lasīšana brīžiem vairāk atgādina darbu vai skatīšanos okeānā: teikumi skan skaisti un tā kā šķiet jēgpilni, taču lappuses apakšā attopies, ka pagājuši jau desmit gadi, un tev nav ne mazākās nojausmas, kā esi pamanījies tos palaist garām. Tāpat arī stāstā. Vari pārlasīt, pēc katra teikuma iedurot smadzenēs adatu, lai saglabātu koncentrēšanos, bet vari arī piekāst visu un ļaut viļņiem laisties pāri. Autore atbalsta pirmo pieeju ar nelielu izmaiņu: pēc katra teikuma vēlams uzkāpt kādas kāpas augšā un stundu skatīties uz jūru, tāpat kā to pēc vīra zaudēšanas sāk darīt romāna protagoniste. Viņai tas dod milimetru apskaidrotības četrdesmit gados, bet ar to pietiek, lai skaidrība lītu pāri malām - cilvēki tak ir vēl daudzkārt mazāki.
Protams, es to nedarīju. Lasīju grāmatu vilcienā, un man šķiet, ka līdzbraucēji nesaprastu kāpelēšanu pa soliem. Reizēm vaikstījos, kad šķietami sarijos ūdeni, citreiz patiešām nācās pacelt galvu un skatīties uz neredzamo jūru aiz loga. Līdzīgi kā ar Ābeli, taču ar labvēlīgāku proporciju. Te vairāk vietas elpošanai, un straume tomēr visu laiku sagādā jaunu ūdeni, neļauj tam sastāvēties un sasmakt. Lasīju, ka no ~1200 lappusēm romāns saīsināts līdz pašreizējām 150+. Tāpēc stāsts ir visnotaļ maktens - vesela bohēmistu komūna tajā dzīvo uz smiltīm, pamanās tajā pavadīt piecdesmit gadus, dēls izaug un pamet vecākus, gargabalu dzejnieks pāriet no vienas sievas pie otras, pie trešās, smiltis kustās, dzīves mainās - taču izstāstīts uzvilnījumos. Te dažas ainas, tur, piecus gadus vēlāk, vēl dažas. Iekšējā loģika tomēr lielākoties saglabājās. Tāpat kā iekšējs satraukums, jūtot smilšu slīdēšanu zem kājām un visu veco baiļu viļņa atgriešanos. Ja vēl nebūtu moralizēšanas un vairāk peldošo baļķēnu, pie kuriem pieķerties...
PM aizpeld līdz B
Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
: Bils Braisons - The Lost Continent: Travels in Small-Town America
Fuck that, labāk pastāstīšu par savu gandrīz ikdienišķo braucienu uz darbu Londonas otrā pusē. Tas sākas visiem pazīstamā veidā - izejot tieši divas minūtes pēc vēlākā pieņemamā laika, kad var teju vai dzirdēt vilciena pukšķēšanu, ienākot stacijā. Tāpēc iet nākas no olimpiešiem noskatītā solī, pa ceļam izšķīdinot vienu-otru vietējo bērnudārznieku pulciņu un izvairoties no sadrūvušajiem bezmaksas avīžu piedāvātājiem. Stacijā parasti iesteidzos aizelsies, nosvīdis un pārliecinājies, ka vilciens patiešām ir divas minūtes nokavēts. Nomācoši ilgajai riņķošanai pa peronu nākamā vilciena gaidās tomēr ir viena priekšrocība: iespēja nostāties vistuvāk durvīm. Tā šeit ir ļoti prestiža pozīcija, jo stāvētājam dod iespēju uz brīdi sajusties ļoti svarīgam, nospiežot durvju pogu un atverot tās visiem gaidītājiem. Protams, īstenība ir skarbāka, jo tās atbloķēšanās jāgaida vismaz pusminūti, pastāvīgi jūtot gaidītāju nepacietības mākoņa briešanu, pret kuru vienīgais līdzeklis ir klusa (tomēr obligāti dzirdama) murmināšana: "C'mon you..."
Par laimi pats brauciens ir salīdzinoši vienkāršs. Tajā ir jāsēž. Vari, protams, skatīties uz pasažieriem, lasīt uzvalkotajam kaimiņam pār pleco "Metro" vai pētīt, kā Igijs Pops bez krekla un ar aptrakušām acīm reklamē mašīnu apdrošināšanu. Tomēr galvenokārt ir jāsēž. Tāpēc man parasti ir grāmata - piemēram, Bila Braisona ceļojums pa Amerikas mazpilsētām, kuru lasot rodas apbrīnojami patīkama un maldīga pārliecība, ka tu vari rakstīt tāpat, tikai smieklīgāk. Tad nākas nolikt grāmatu, jo sāku aizsapņoties par visām krutajām lietām, kuras reiz rakstīšu cibā, pretī saņemot apbrīnas pilnu komentārus - līdz pienāk mana stacija un sākas desmit minūšu gājiens pa suņu un saimnieku apsēstu pļavu un desmit minūšu kāpiens pilsētnieciskā un tāpēc vēl jo kaitinošākā kalnā, domājot, vai arī šoreiz satikšu poļu sētnieku, kurš, protams, ir foršs džeks, taču vienmēr aizsāk īsu sarunu. Un es bieži vien tomēr esmu tikpat asociāls kā Braisons, - tāpēc arī ceļojumu grāmatu nerakstīšu, kamēr to nepārvarēšu. Galu galā bez cilvēkiem un komunikācijas pat smieklīgi un patīkami lasāmi autori - kā Braisons - iestieg un sāk garlaikot.
PM iebrauc C
Tags: atz_c, divās rindkopās, nonfic
Fuck that, labāk pastāstīšu par savu gandrīz ikdienišķo braucienu uz darbu Londonas otrā pusē. Tas sākas visiem pazīstamā veidā - izejot tieši divas minūtes pēc vēlākā pieņemamā laika, kad var teju vai dzirdēt vilciena pukšķēšanu, ienākot stacijā. Tāpēc iet nākas no olimpiešiem noskatītā solī, pa ceļam izšķīdinot vienu-otru vietējo bērnudārznieku pulciņu un izvairoties no sadrūvušajiem bezmaksas avīžu piedāvātājiem. Stacijā parasti iesteidzos aizelsies, nosvīdis un pārliecinājies, ka vilciens patiešām ir divas minūtes nokavēts. Nomācoši ilgajai riņķošanai pa peronu nākamā vilciena gaidās tomēr ir viena priekšrocība: iespēja nostāties vistuvāk durvīm. Tā šeit ir ļoti prestiža pozīcija, jo stāvētājam dod iespēju uz brīdi sajusties ļoti svarīgam, nospiežot durvju pogu un atverot tās visiem gaidītājiem. Protams, īstenība ir skarbāka, jo tās atbloķēšanās jāgaida vismaz pusminūti, pastāvīgi jūtot gaidītāju nepacietības mākoņa briešanu, pret kuru vienīgais līdzeklis ir klusa (tomēr obligāti dzirdama) murmināšana: "C'mon you..."
Par laimi pats brauciens ir salīdzinoši vienkāršs. Tajā ir jāsēž. Vari, protams, skatīties uz pasažieriem, lasīt uzvalkotajam kaimiņam pār pleco "Metro" vai pētīt, kā Igijs Pops bez krekla un ar aptrakušām acīm reklamē mašīnu apdrošināšanu. Tomēr galvenokārt ir jāsēž. Tāpēc man parasti ir grāmata - piemēram, Bila Braisona ceļojums pa Amerikas mazpilsētām, kuru lasot rodas apbrīnojami patīkama un maldīga pārliecība, ka tu vari rakstīt tāpat, tikai smieklīgāk. Tad nākas nolikt grāmatu, jo sāku aizsapņoties par visām krutajām lietām, kuras reiz rakstīšu cibā, pretī saņemot apbrīnas pilnu komentārus - līdz pienāk mana stacija un sākas desmit minūšu gājiens pa suņu un saimnieku apsēstu pļavu un desmit minūšu kāpiens pilsētnieciskā un tāpēc vēl jo kaitinošākā kalnā, domājot, vai arī šoreiz satikšu poļu sētnieku, kurš, protams, ir foršs džeks, taču vienmēr aizsāk īsu sarunu. Un es bieži vien tomēr esmu tikpat asociāls kā Braisons, - tāpēc arī ceļojumu grāmatu nerakstīšu, kamēr to nepārvarēšu. Galu galā bez cilvēkiem un komunikācijas pat smieklīgi un patīkami lasāmi autori - kā Braisons - iestieg un sāk garlaikot.
PM iebrauc C
Tags: atz_c, divās rindkopās, nonfic
: Oļegs Pavlovs - Степная книга
Oļegs Pavlovs raksta stāstus par armijas dzīvi stepē pie Uzbekistānas. Tā ir brutāla pasaule, gan dabas, gan cilvēku dēļ. Cīņa par izdzīvošanu tur apēd visu palikušo cilvēcību un liek to atņemt arī citiem. Kā gan citādi dzīvot tādā brutālā pasaulē. Saule karsē līdz galvā izdeg smiltīm aplipis caurums, un virsnieks tevi izmanto savu tarakānu aizgaiņāšānai. Viens nepareizs solis, un arī biedri iedzīs tevi parašā un apmīzīs. Tā brutālā pasaulē dara. Paskatīsies ne tā vai aizmirsi paskatīties - varēsi vien lūgt Dievu. Kaut visdrīzāk to nedarīsi, jo arī Viņu te vairs neredzēsi. Pat Viņam tā pasaule ir pārāk brutāla. Starp citu, Pavlovam joprojām nešķistu, ka pasaules brutalitāte ir pietiekami skaidri izteikta.
Iespējams, tieši tāpēc vislabāk atmiņā iespiedies stāsts "Nebeidzamā stepe", kur pāri stepei zeku vedošam virsniekam vienubrīd aiziet širmis un viņš zaudē brutalitāti. Pēc tam nākas ilgi sēdēt apdullumā, mēģinot saprast, kas ellē ratā noticis - arī lasītājam. Bet tad jau ir klāt nākamais stāsts, un vari atkal berzēt rokas, mēģinot uzminēt, kurš no tēliem mirs/tiks nogalināts un kādā veidā tas notiks. Tik brutālā pasaulē nekas cits īsti neiet krastā. Taču arī nāve tā zaudē ietekmi. Brīžiem kāds stāsts tevi nogāž no kājām - lielākoties ar finālu, kurā Pavlovs prot lieliski pagriezt skatupunktu tā, ka negribot sirds salecas - bet lielais vairums tikai grauž krūtis kā tādi žurkulēni vēl neizaugušiem zobiem. Vakardienas lasītājgrupā Anglijas krievu literatūras kurators man aizrādīja, ka tas arī ir points, tas pastiprina pasaules brutalitātes sajūtu. Es to saprotu (Jēzus un Marija, būs atkal jāataudzē bārda, vai?), man vienkārši nešķiet, ka viena un tā paša stāsta izspēlēšana ar mazliet mainītiem rakursiem ir labākais un iedarbīgākais veids, kā to panākt. Daži stāsti patiešām ir augstākās raudzes, bet kopumā
PM iztiks ar C
Tags: atz_c, divās rindkopās, krievija
Oļegs Pavlovs raksta stāstus par armijas dzīvi stepē pie Uzbekistānas. Tā ir brutāla pasaule, gan dabas, gan cilvēku dēļ. Cīņa par izdzīvošanu tur apēd visu palikušo cilvēcību un liek to atņemt arī citiem. Kā gan citādi dzīvot tādā brutālā pasaulē. Saule karsē līdz galvā izdeg smiltīm aplipis caurums, un virsnieks tevi izmanto savu tarakānu aizgaiņāšānai. Viens nepareizs solis, un arī biedri iedzīs tevi parašā un apmīzīs. Tā brutālā pasaulē dara. Paskatīsies ne tā vai aizmirsi paskatīties - varēsi vien lūgt Dievu. Kaut visdrīzāk to nedarīsi, jo arī Viņu te vairs neredzēsi. Pat Viņam tā pasaule ir pārāk brutāla. Starp citu, Pavlovam joprojām nešķistu, ka pasaules brutalitāte ir pietiekami skaidri izteikta.
Iespējams, tieši tāpēc vislabāk atmiņā iespiedies stāsts "Nebeidzamā stepe", kur pāri stepei zeku vedošam virsniekam vienubrīd aiziet širmis un viņš zaudē brutalitāti. Pēc tam nākas ilgi sēdēt apdullumā, mēģinot saprast, kas ellē ratā noticis - arī lasītājam. Bet tad jau ir klāt nākamais stāsts, un vari atkal berzēt rokas, mēģinot uzminēt, kurš no tēliem mirs/tiks nogalināts un kādā veidā tas notiks. Tik brutālā pasaulē nekas cits īsti neiet krastā. Taču arī nāve tā zaudē ietekmi. Brīžiem kāds stāsts tevi nogāž no kājām - lielākoties ar finālu, kurā Pavlovs prot lieliski pagriezt skatupunktu tā, ka negribot sirds salecas - bet lielais vairums tikai grauž krūtis kā tādi žurkulēni vēl neizaugušiem zobiem. Vakardienas lasītājgrupā Anglijas krievu literatūras kurators man aizrādīja, ka tas arī ir points, tas pastiprina pasaules brutalitātes sajūtu. Es to saprotu (Jēzus un Marija, būs atkal jāataudzē bārda, vai?), man vienkārši nešķiet, ka viena un tā paša stāsta izspēlēšana ar mazliet mainītiem rakursiem ir labākais un iedarbīgākais veids, kā to panākt. Daži stāsti patiešām ir augstākās raudzes, bet kopumā
PM iztiks ar C
Tags: atz_c, divās rindkopās, krievija
:
Un atgriešanos mājās mēneša beigās gaidu arī tapēc, ka plānoju vēl pāris episkus pārgājienus. Tā pa posmiem pat varētu izstaigāt ja ne visu Latviju, tad Vidzemi gan. Galvenais sākumā kārtīgi izpētīt Google Earth (vai balticmaps.eu) un sagatavot sīrupriekstu batoniņus (un kādu suņu atbaidītāju). Pieredze tiek kačāta arī šeit - un tā katru nākamo gājienu padara aizvien baudāmāku.