: Grāmata divās rindkopās 3
Izlēmu pirms ķeršanās pie "Blankets" izraut cauri arī, šķiet, augustā iesākto Persepoli, jo nupat kā reiz arī sanāca otro reizi noskatīties filmu. Abas ir par autores dzīvi dzimtajā Irānā un traku sieviešu apsēstajā Austrijā pirms pārcelšanās uz Franciju. Lielās devas kari, revolūcijas, nelaimīgas mīlestības, joki, rokenrols, savādnieki un viss pārējais, kas padara dzīvi un stāstus par to interesantus. Kā izrādās, arī Teherānas augstdzimušie cilvēki raud, mēģinot izdzīvot un uzdzīvot valsts XX gs. beigu vēstures kūleņos. Par to arī viss stāsts. Piebilde filmu redzējušajiem: grāmatā nav daudz papildus ainu/joku, toties aizlāpīti vairums šķietamo stāstījuma caurumu un tas kopumā ir krietni dziļāks, tā kā izlasīt vienalga būs interesanti.
Patiesībā man Persepole šķiet kārtējais pierādījums, ka atsevišķu atmiņas uzplaiksnījumu, ap noteiktu kodolu centrētu vinješu kaleidoskops ir viens no labākajiem autobiogrāfiskā stāsta veidošanas veidiem. Tas visnotaļ precīzi atbilst atmiņas īpatnībām un dod iespēju izstāstīt daudz vairāk pašpietiekamu stāstu, kas, savukārt, neļauj atslābt uzmanībai, tēlus atklāj daudzpusīgāk kā tas būtu iespējams vienotā naratīvā un pilnā mērā izmanto smadzeņu mīlestību pret stāstiem kā informācijas/pieredzes nodošanas rīku. Kā galvenais uzdevums tad paliek pietiekami daudz saistošu un jēgpilnu notikumu sagādāšana, to pārstrādāšana stāstos un iekšējas loģikas nodrošināšana kopējā naratīvā. Un šeit tas ir paveikts ja ne izcili, tad ļoti labi. Katra vinjete ir vienlaikus pastāvīga un saistīta ar visām pārējām, stāstījums un attēli liek just līdzi ne vien tēliem (vai arī autorei, ja runājam par viņai netīkamajiem personāžiem), bet arī Irānai un tās nesenās vēstures ārprātā ierautajiem cilvēkiem ārpus grāmatas lappusēm. Turklāt joku graudi ir izbārstīti teju vienlaidā ceļā cauri grāmatai, ļaujot nemanāmi iet un iet līdz vēlai naktij, tos uzknābājot. Pasauli kājām gaisā neapgriezīs, bet sirds lēkāšana un saistoši pavadītas divas-trīs stundas garantētas.
PM vērtē: B
( Pirmā lappuse no Mardžanes Satrapi komiksgrāmatas 'Persepolis' )
Tags: atz_b, divās rindkopās, āzija
Izlēmu pirms ķeršanās pie "Blankets" izraut cauri arī, šķiet, augustā iesākto Persepoli, jo nupat kā reiz arī sanāca otro reizi noskatīties filmu. Abas ir par autores dzīvi dzimtajā Irānā un traku sieviešu apsēstajā Austrijā pirms pārcelšanās uz Franciju. Lielās devas kari, revolūcijas, nelaimīgas mīlestības, joki, rokenrols, savādnieki un viss pārējais, kas padara dzīvi un stāstus par to interesantus. Kā izrādās, arī Teherānas augstdzimušie cilvēki raud, mēģinot izdzīvot un uzdzīvot valsts XX gs. beigu vēstures kūleņos. Par to arī viss stāsts. Piebilde filmu redzējušajiem: grāmatā nav daudz papildus ainu/joku, toties aizlāpīti vairums šķietamo stāstījuma caurumu un tas kopumā ir krietni dziļāks, tā kā izlasīt vienalga būs interesanti.
Patiesībā man Persepole šķiet kārtējais pierādījums, ka atsevišķu atmiņas uzplaiksnījumu, ap noteiktu kodolu centrētu vinješu kaleidoskops ir viens no labākajiem autobiogrāfiskā stāsta veidošanas veidiem. Tas visnotaļ precīzi atbilst atmiņas īpatnībām un dod iespēju izstāstīt daudz vairāk pašpietiekamu stāstu, kas, savukārt, neļauj atslābt uzmanībai, tēlus atklāj daudzpusīgāk kā tas būtu iespējams vienotā naratīvā un pilnā mērā izmanto smadzeņu mīlestību pret stāstiem kā informācijas/pieredzes nodošanas rīku. Kā galvenais uzdevums tad paliek pietiekami daudz saistošu un jēgpilnu notikumu sagādāšana, to pārstrādāšana stāstos un iekšējas loģikas nodrošināšana kopējā naratīvā. Un šeit tas ir paveikts ja ne izcili, tad ļoti labi. Katra vinjete ir vienlaikus pastāvīga un saistīta ar visām pārējām, stāstījums un attēli liek just līdzi ne vien tēliem (vai arī autorei, ja runājam par viņai netīkamajiem personāžiem), bet arī Irānai un tās nesenās vēstures ārprātā ierautajiem cilvēkiem ārpus grāmatas lappusēm. Turklāt joku graudi ir izbārstīti teju vienlaidā ceļā cauri grāmatai, ļaujot nemanāmi iet un iet līdz vēlai naktij, tos uzknābājot. Pasauli kājām gaisā neapgriezīs, bet sirds lēkāšana un saistoši pavadītas divas-trīs stundas garantētas.
PM vērtē: B
( Pirmā lappuse no Mardžanes Satrapi komiksgrāmatas 'Persepolis' )
Tags: atz_b, divās rindkopās, āzija
: Grāmata divās rindkopās 4
Un vakar pienāca kārta kirgīzu superstāra Čingiza Aitmatova pirmajam lielajam darbam. "Lielums" gan pārnestā nozīmē, jo grāmata patiesībā ir garstāsts, kas ļāva to vienas dienas/pāris stundu laikā izlasīt datorā. Un bija vērts par visiem simts procentiem. Kaut arī sentimentālu mīlasstāstu pārsātinājums popkultūrā krietni apgrūtina cinisma atstāšanu aiz durvīm, lasot nopietni domātas romances, šeit tas bija krietni vieglāk kā, piem., "Tesā no d'Eberviliem". Gan lokālā kolorīta, gan sulīgās valodas (gandrīz katru dialoga rindiņu gribējas nolasīt priekšā), gan paša stāsta dēļ. A tas būtībā ir vienkāršs: gleznotājs stāsta par savu pirmo mīlestību - aula blakusģimenē dzīvojošo aso meiču Džamiļu, kuras vīrs - viņa aula (tb, ne asiņu) brālis - ņemas pa armiju. Savu sievu viņš vēstulēs neko daudz nepiemin, un viņa, saprotams, sadusmojas un sāk tuvināties naratoram. Tad viņus abus ar aulam pieklīdušo kara pusinvalīdu Dajanaru norīko piedalīties maizes sagādāšanā zaldātiem. Dajanars ir kluss vienpatis, un Džamiļa sākumā par viņu ieņirdz, taču kāduvakar viņš mājupceļā sāk dziedāt. Ar to arī ieņirgšana beidzas un sākas (sākotnēji) platonisks mīlasstāsts, kas pusaudzi apbur tiktāl, ka viņš aizmirst par paša mīlestību un nosper skolai papīru, lai varētu viņus uzzīmēt.
Viss stāsts vienlaikus ir pietiekami savīts, lai nepaliktu garlaicīgi un pietiekami vienkāršs, lai nenovērstos no galvenā. Jā, ir atmiņā paliekošas ainas (galvenokārt saistītas ar bezsarunu ņemšanos pirms dabūšanās), dzīvi & interesanti tēli, un valoda ir tīra un skaidra kā fakina stepe (kaut retie dabas apraksti man ar gadiem nav kļuvuši mīļāki), bet galvenais šeit ir stāsts. Un tas ir vienkārši skaists - atveldzē sirdi un atpleš acis. Tāpēc man pat varētu būt tuvāks kā iepriekš mīlētais "Un garāka par mūžu..."
Alzo,pieejams lasīšanai šeitan.
PM redz: A
( pirmās divas rindkopas no Aitmatova 'Džamiļas' )
Tags: atz_a, divās rindkopās, āzija
Un vakar pienāca kārta kirgīzu superstāra Čingiza Aitmatova pirmajam lielajam darbam. "Lielums" gan pārnestā nozīmē, jo grāmata patiesībā ir garstāsts, kas ļāva to vienas dienas/pāris stundu laikā izlasīt datorā. Un bija vērts par visiem simts procentiem. Kaut arī sentimentālu mīlasstāstu pārsātinājums popkultūrā krietni apgrūtina cinisma atstāšanu aiz durvīm, lasot nopietni domātas romances, šeit tas bija krietni vieglāk kā, piem., "Tesā no d'Eberviliem". Gan lokālā kolorīta, gan sulīgās valodas (gandrīz katru dialoga rindiņu gribējas nolasīt priekšā), gan paša stāsta dēļ. A tas būtībā ir vienkāršs: gleznotājs stāsta par savu pirmo mīlestību - aula blakusģimenē dzīvojošo aso meiču Džamiļu, kuras vīrs - viņa aula (tb, ne asiņu) brālis - ņemas pa armiju. Savu sievu viņš vēstulēs neko daudz nepiemin, un viņa, saprotams, sadusmojas un sāk tuvināties naratoram. Tad viņus abus ar aulam pieklīdušo kara pusinvalīdu Dajanaru norīko piedalīties maizes sagādāšanā zaldātiem. Dajanars ir kluss vienpatis, un Džamiļa sākumā par viņu ieņirdz, taču kāduvakar viņš mājupceļā sāk dziedāt. Ar to arī ieņirgšana beidzas un sākas (sākotnēji) platonisks mīlasstāsts, kas pusaudzi apbur tiktāl, ka viņš aizmirst par paša mīlestību un nosper skolai papīru, lai varētu viņus uzzīmēt.
Viss stāsts vienlaikus ir pietiekami savīts, lai nepaliktu garlaicīgi un pietiekami vienkāršs, lai nenovērstos no galvenā. Jā, ir atmiņā paliekošas ainas (galvenokārt saistītas ar bezsarunu ņemšanos pirms dabūšanās), dzīvi & interesanti tēli, un valoda ir tīra un skaidra kā fakina stepe (kaut retie dabas apraksti man ar gadiem nav kļuvuši mīļāki), bet galvenais šeit ir stāsts. Un tas ir vienkārši skaists - atveldzē sirdi un atpleš acis. Tāpēc man pat varētu būt tuvāks kā iepriekš mīlētais "Un garāka par mūžu..."
Alzo,pieejams lasīšanai šeitan.
PM redz: A
( pirmās divas rindkopas no Aitmatova 'Džamiļas' )
Tags: atz_a, divās rindkopās, āzija