Kā vijole ar sarautām stīgām
Pagultē noslēpta, nevajadzīga
Spēlējot daudzām dzejnieku rokām,
Nodilusi pat resnākā stīga

Kā maigi blāva mēnessgaisma
Guļošā sejā skumji Tu spīdi,
Bet diena, kad atnāk nemanāmi,
Tu nespēj kavēties vairs ne uz brīdi

Kā cerību čuksti mirstošā ausīm
Tavi vārdi – tik banāli skaisti,
Un Tu tikai smaidi, kaut labi zini,
Tavi slimnieki - pasaules slaisti

Kā bērns, kas saplēsis puķu vāzi
Tu izmisīgi citu vainīgo meklē
Tev galvā skan tavas mātes vārdi
-Par saviem grēkiem Tu nokļūsi peklē

Kā kails koks pašā parka vidū
Tu bezcerīgi kaut ko gaidi
Un pat naktīs Tu vairs nemāki iemigt
Tavās ausīs skan ielu vaidi