Izpildījuma ziņā muzikāli tas bija varbūt vien par miligramu mazāk, nekā es gribētu prasīt no radiokora, visticamāk, trešā vakara pēc kārtas iespaidā. Tā ka kopumā - OK.
No kopmozicionālā viedokļa, manuprāt, tur nedaudz vajadzētu ļauties rediģēšanai, pamatā jau - lai izbēgtu no garlaikojošas atkārtošanās. Bet arī uz šo pusi lielo akmeni es negribētu mest, tas ir stipri par gaumi.

Tu laikam neesi mācījies pie Siliņšmites, bet droši vien zini, kas viņa ir. Un vienu no viņas ieteikumiem, kas ir no laikiem, kad pats rakstīju, es allaž paturu prātā - var izmantot jebkādus mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, var spēlēties ar formu, pīties un vīties, un cakoties, un izrādīties, un vēl nez ko, bet tas viss ir štrunts, ja pa ceļam pazūd jēga un domas skaidrība.

Un tad nenozīmē, ka psihodēlija nav OK, ir (sveiciens Briseles atom-bumbai, starp citu :)), domas skaidrībai nevajag būt brutāli burtiskai, un nevajag jau arī Holivudas tipa vēstījumu. Impresijas (vai šeit pat drīzāk varētu pievilkt ekspresijas) arī ir skaistas, bet nu manā uztverē "Kara daba" tomēr ir drusku iesprūdusi pie "Japāna, manga, projekcijas un elektronika mūzikā ir baigi stilīgi, kamēr karš gan jau visus aizkustinās un, jā, brīžam traki sarežģītu tehniku izpildošas balsis visiem liks atkārt žokļus". Bet mēs zinām, ka radiokoris un Ieva Ezeriete bieži dzied izcili, un es jau esmu redzējis arī projekcijas un elektronikas izmantojumu mūzikā.
Nu un par ko tad sajūsmināties?
Par tekstu "koks aug 100 gadus, bet naids aug mūžīgi", ko pablāvi ilustrē mūzika un skatuve un, pieņemsim, izcili nodzied soliste?