Karalis Līrs
Kā jau rakstīju, šis ieraksts būs par zinātnisko fantastiku un mazliet par "Oņeginu".

"Oņegins" bija ārkārtīgi patīkama izrāde, kas savā būtībā svārstījās no klasiskā baleta līdz Brodvejas mūzikliem, protams, visbiežāk atrodoties vairāk vai mazāk pa vidu - modernā baleta zonā. Un, jā, lai gan LNO trupa pilda savas funkcijas (I mean, sūdzēties par kvalitāti nav gribējies, šķiet, ne pēc viena no pēdējā laikā redzētajiem baletiem), tai tomēr raksturīga "kustība.kustība.kustība", nevis "kustībakustīkuskustībakustība". Neuzkrītoša saraustītība. Un, ja ir viesizrāde, kurā šo saraustītību neredz, tas ir tikai apsveicami.
BET tagad par zinātnisko fantastiku!
Pēdējās dienās esmu noskatījies ap pusduci "The Twilight Zone" sēriju. Es nekad neesmu lasījis piecdesmito - sešdesmito sci-fi īsstāstus, nu, Diku, Bredberiju un tā, bet ir sajūta, ka šiem stāstiem jābūt tieši tādiem. Spēlēšanās ar lielajām tēmām - vientulība, identitāte, nāve - mazliet naivā, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi izklaidējošā, nopietnā un inteliģentā veidā. Kicks apmēram tādi, kā skatoties TED Talks par ar savu specialitāti pavisam nesaistītiem tematiem. Apbrīns un intriga skatoties, vēlāk pastāstīsi kolēģiem, bet citādi nekas nemainīsies. Tas taču ir brīnišķīgi!
Tāpat arī filma "Tron". Kubrika "2001" bija sešdesmit astotajā gadā ar minimālismu un open the pod bay doors, "Trons" - astoņdesmit otrajā ar neonu un kaujas frisbijiem. Abiem kopīgs - skaistums, vizuālā ieturētība. Atšķirības (vairāk par divām) uzskaitīt būtu muļķīgi - protams, nav Štraus-Vāgneriskā grandeur; protams, ir action-packed sižets. Bet, jā, tāpat visu laiku gribas domāt par "2001". Ne salīdzināt, domāt. Domāt, ka abas filmas ir goddamn lieliskas.
"Primer"? Par "Primer" es Jums pastāstīšu, kad noskatīšos otrreiz. Jo tad, kad filmas varonis pieminēja laika mašīnas ienešanu laika mašīnā, līdz galam sapratu, ka sižetu esmu palaidis garām (par spīti tam, ka skatījos ar pilnu uzmanību).
Bet par "Children of Men" es varu pateikt lietas. Pirmkārt to, ka filmas vizuālā daļa sit pušu visas pārējās (sižetisko, audiālo, aktiermākslas, ko tik vēl ne). Beidzot (es noteikti palaižu garām kaut ko redzētu) ir distopija, kas savu distopiskumu tev nesviež sejā, nē, pagaidi, tomēr sviež, nē, nesviež. Ir distopija, kas savu distopiskumu parāda aiz galvenā varoņa loga, nevis viņa dzīvoklī. Un, jā, divi vārdi: long takes. Otrkārt, ka otrā labākā lieta ir setting. Man patīk sci-fi setting-i, kuros nenāk liels ļaunums, kas jāaptur, kuros nav divdimensionāli citplanētieši ar vienu mērķi, kuri ir somewhat ticami, paliekot sci-fi. "Children of Men" - apmierinoši. Treškārt, ja nebūtu šo divu lietu (distopian eye candy un setting), filma būtu neskatāma.
Nākotnē - "Sleep Dealer" un "Primer" atkārtota skatīšanās.
Viss.