Bet zini - šo metodi bez kautrības pielieto arī ļaudis bez īpaši augstām pretenzijām.

A: "Kāds tad bija tas Ozona Sitkoms?"
B: "Kāds tur sitkoms? Sviests!"

Un tagad iedomājies, ka šis dialogs norisinās kādā vēl tikko no tumsības izkāpušā sabiedrībā, kamēr Eiropa etc. ir nogrimusi kā Atlantīda, atstājot tikai mākslas mantojumu šo neprašu izvērtējumam. Un cilvēks B nebūt nav bez potenciāla, gluži pretēji - aptuveni desmit gadu laikā viņš iegūs to, ko mēs saucam par i z p r a t n i. Viņš vēl - un es, ievērojot kontekstu, citēšu N. Naumani - "nerubī fišku". Tātad tavas metodes precizitāte pieaug ar sabiedrības gaumi, spēj fiksēt tikai noteiktā laikaposma autoritātes vērtības. Izpaliek pats gaumes veidotājs. Viņam vēl nepieciešama arī gaismu nesēja pārliecība. Tavs patīkamais, mākslu zinošais cilvēks nevienam neko nejautā. Viņš, savu sekotāju iedvesmots, vērtē pats.