Par Sapņiem
Sapnī viņi bija atkal aizgājuši uz to draņķīgo filmu, tikai šoreiz tajā galveno lomu tēloja Žans Pols Belmondo, kas filmā izskatījās vairāk pēc Hamfrija Bogarta. Viņi sēdēja blakus un šoreiz sadevās rokās. Viņi bija vienīgie kinoteātra apmeklētāji, tādēļ varēja sēdēt īpašajos klubkrēslos kaut kur zāles vidū.
Tā sapņos ir galvenā lieta, spēcīgas patiesības apziņas. Apziņa, ka tas vīrietis uz ekrāna ir Žans Pols Belmondo, apziņa, ka kino ir dīvāni, ka Tev ir jāskrien un jānozog ķieģelis no kaimiņu mājas sienas, apziņa, ka Tev ir četrpadsmit gadu un ka tas, ko Tu jūti nav apšaubāms un nedz arī prasa argumentāciju. Sapņos absurdais ir loģiski, loģika absurda un Belmondo galvenajā lomā.
Pēc kino viņi izgāja ārā, pasveicināja kraukli – šveicaru un iekāpa autobusā, kas brauca pa dziļiem pazemes tuneļiem.
Atceroties sapni, Tu nezini, kā izskatījās pazemes tunelis. Tu varbūt atceries, ka tas bija tumšs, varbūt atceries detaļas (pietura „Newcastle Upon Tyne”) vai asociācijas. Bet Tu noteikti atceries patiesības apziņu, to, ka Tu noteikti brauci tunelī un ka tas noteikti bija dziļš. Viss pārējais var neeksistēt un būt no kartona, veikla ilūzija, šorti LNT ziņu diktoram zem galda.
Viņi izkāpa tieši pie mājām. Pirms iemigšanas viņš viņai noskūpstīja potīti.
Sapņot sapnī ir iespējams, es to esmu darījis.