Emuārs
Es esmu pretrunīga (pretrunīgi vērtējama) persona un lietoju sarunās vārdus "mietpilsonis" un "sīkpilsonis". Es ik pa laikam lietoju arī vārdu "plebeji", bet tas ir pa jokam.
Mietpilsoņi man patīk daudz labāk, jo mēdzu niekoties ar konservatīviem uzskatiem. Mietpilsoņi var daudz ko sasniegt, arī mākslās, bet neradīs neko jaunu, par to vienīgi žēl, jo bieži ir potenciāls. Teiks, ka ir pieticīgi, jo nepieticība nav pieņemama. Ar sīkpilsoņiem ir ļaunāk, jo viņu fotogrāfijas un tekstus caurvij tas, ka viņi nekad neko dižu nesasniegs. Vēl jo vairāk žēl tos, kam "es nekad neko nesasniegšu" ir pieņemama dzīves līnija (otru monētas pusi skatīt nākamajā rindkopā). Tā ir problēma, kas pasaulei atņem daudz jaukus un vērtīgus cilvēkus.
Es pats sevi šīm kategorijām nepieskaitu. Un vispār, ja pieskaitītu, tad uzskatītu, ka mana dzīve ir piepildīta, jo es vinnēju konkursus un mācos ārzemēs. Būtu "reāli laimīgs". Šodien, uzzinājis, ka uz Koenu filmu ir izpirktas biļetes, būtu nopircis uz kaut ko citu, noskatījies un teicis, ka forši. Vai arī, ka nebija smieklīgi, tāpēc nepatika. Un vispār es, liekas, nebūtu gājis uz Koenu filmu, bet uz kaut ko citu. Atkarībā no tā, cik es atšķirtos no pašreizējā sevis.
Asociatīvajās spēlēs "emuārā" saplūst "emu" un "kazuārs", ja godīgi, mazliet līdzīgi putni.