Beirut un Politoloģija
Būt wannabe bohēmiskam wannabe politologam ir lieliski. Var braukt uz kaimiņpilsētu, skatīties Beirut, kam skatuves fons ir burvīgas astoņdesmito gaismiņas, pēc tam tērzēt ar apaļīgo pūtējpuiku un bundzinieku, kas visu laiku saka "like, totally". Var izteikt komplimentus iesildītājiem, var diedelēt mediatoru no skatuves strādniekiem. Var ļaut, lai viņi staigā pa taviem dūraiņiem, kāpjot publikā uz pēdējo dziesmu.
Var pēc tam iet uz bāru, nedzert, jo nav naudas, bet skaļi dziedāt Disko 2000 ar puiku, kam pasē vāŗds ir Robbie un kas spēlē vijoli, taustiņus un ko tik vēl ne.
Var dzert vīnu vakarā, pierakstīt tā īpašības blociņā "Bikērs", runāt par marksismu un mīlestību, veltīt dziesmas draugiem Latvijā un komponēt skaņdarbus ar Casio VL1 simulatoru uz datora un akustisko basģitāru.
Manā istabiņā ir wannabe bohēma. Es esmu wannabe politologs. Man ir lieliski.

http://www.flickr.com/photos/92561249@N00/1924146369/